Informācija par VSAA pabalstiem bērniem ar invaliditāti.

Pirmo reizi satiekoties ar faktu, ka tavam bērnam ir/būs invaliditāte tu tiec ierauts trakā virpulī. Vispirms jau pār visu notiekošo valda emocijas, sāpes un sēras, apzinoties, ka bērns nebūs tipisks un to, ka par viņa veselību un dzīves kvalitāti būs ļoti jācīnās. Šajā laikā ir pēkšni jāapgūst ļoti daudz informācijas – rehabilitācija, labāko speciālistu meklēšana, savas dzīves pielāgošana un vēl un vēl… Neziņa ir liela. Bet, lai cik noraudātas būtu acis, jākārto ir arī kaudzīte ar “papīriem”. Pirmā papīru citadele ir VDEĀK, kur “tiek nokārtota invaliditāte”. Kā tas tur notiek – tas ir atsevišķa raksta vērts temats, par to citā reizē. Taču, kad tas ir paveikts, tad no valsts pienākas atbalsts, kuru jānokārto VSAA. Man prieks par mēģinājumiem uzlabot informācijas apriti, tādēļ sadarbībā ar VSAA publicēju viņu sagatavoto apkopojumu. Tulīt būs arī buklets, kas ceļos, cerams, uz ārstu kabinetiem, lai apmulsušiem un šokētiem vecākiem būtu kaut kas pie kā pieturēties, ejot ārā šajā jaunajā pasaulē.

piemaksa_pie_gimenes_valsts_pabalsta

 

berna_ar_invaliditati_kopsana

Īpašās kopšanas statuss un pabalsts īpašo vajadzību pasaulē ir diezgan karsts kartupelis. Līdz galam neskaidro kritēriju dēļ vecākiem nereti jāpacīnās, lai pierādītu, ka bērnam tiešām tas pienākas. Šis arī ir atsevišķa raksta vērts temats, ko plānoju šķetināt.

Transporta_kompensacija

SVARĪGI!

Tiesības saņemt šos pabalstus ir Latvijā pastāvīgi dzīvojošām personām, kurām piešķirts personas kods un kuru bērniem ir piešķirts personas kods.

Tiesības uz šiem pabalstiem nav personām, kuras saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

Kā pieprasīt?

Iesniedzot iesniegumu 6 mēnešu laikā no dienas, kad VDEĀVK noteikusi bērnam invaliditāti vai izsniegusi atzinumu:

  • elektroniski – portālā http://www.latvija.lv, izvēloties e-pakalpojumu „E-iesniegums   VSAA pakalpojumiem” vai nosūtot ar drošu elektronisku parakstu parakstītu iesniegumu uz e-pasta adresi: edoc@vsaa.lv;
  • klātienē – jebkurā VSAA vai Valsts un pašvaldību vienotajā klientu apkalpošanas centrā;
  • pa pastu, nosūtot jebkurai VSAA nodaļai.

Atbalsts_celiakija

SVARĪGI!

Ja atbalsts tiek pieprasīts 12 mēnešu laikā pēc ārsta izziņas izsniegšanas, to piešķir ar izziņas izsniegšanas dienu. Ja vēlāk, tad to piešķir tikai par iepriekšējiem 12 mēnešiem, skaitot no atbalsta pieprasīšanas dienas.

Kā pieprasīt?

Jāiesniedz iesniegums atbalsta piešķiršanai un sertificēta gastroenterologa rakstiska izziņa klātienē vai nosūtot pa pastu jebkurai VSAA nodaļai.

Es ceru, ka šī informācija noderēs! Neaizmirstiet arī vērsties savā pašvaldībā, lai noskaidrotu kādu atbalstu varat saņemt, jo tas katrā pašvaldībā atšķiras.

Varētu šķist, ka ar pabalstiem viss ir kārtībā, diezgan pieklājīgas summas. Es tam pilnīgi piekristu, ja vien pie pabalsti nebūtu jātērē lāpot (un bieži vien nesalāpot) visu citu, kas nav kārtībā. Rehabilitācija, ārsti, asistenti, aukles, psiholoģiska palīdzība, nereti arī tehniskie palīglīdzekļi var sastādīt ievērojamu summu mēnesī. Nojaušu, ka man atrastos domubiedri, ja es teiktu, ka būtu ar mieru atteikties no jebkura pabalsta, ja vien būtu nodrošināta vides, sabiedrības, izglītības, asistentu un rehabilitācijas kvalitāte un pieejamība.

Paldies VSAA, ka viņi domā kā labāk informēt  vecākus, kuriem šis viss ir aktuāls. Šādi centieni vieš cerību, ka esam uz pārmaiņu ceļa.

Advertisements

Berlīne.

greetings berlin germany

Photo by Markus Spiske temporausch.com on Pexels.com

Mana mīļā māsa man sagādāja pamatīgu pārsteigumu uzdāvinot biļetes, lai es uz trīs dienām paciemotos pie viņas Berlīnē un mēs kopā ietu uz… Beyonce&Jay Z koncertu! Jā, tieši tik neticami lieliski!

Šī man bija trešā reize Berlīnē, kopš viņa ir tur.  Katra reize ir kā no jauna un krasi atšķiras no iepriekšējās. Par šo arī pastāstīšu.

Atlidoju un mēs fiksā tempā jau devāmies uz dzīvokli, lai nomestu mantas, uzcirstos un dotos uz koncertu. Ar Renāti Berlīnē ir tik jocīga sajūta – tik dabiski šķiet viņai būt blakus un runāties, tajā pašā laikā saproti, ka OMG, es esmu šeit, mēs beidzot satikāmies! Nolemjam pa ceļam āra kafejnīcā apēst picu un alu. Es sēžu viņai pretī, klausos un runāju, sūcu alu, skatos visapkārt un mani pārņem tik sirreāla sajūta. Šis ir tik ļoti ārpus ierastā!

Jau nedaudz vēlāk ar U bāni braucam uz koncertu, dodamies tuvāk Olimpiskajam stadionam. Cilvēku pūļi kļūst lielāki un es dažas stundas pēc atlidošanas jau zinu to lielo atšķirību, kas duras acīs – cilvēki jūtas tik labi un ērti savā ādā! Šķiet, ka katrs, kurš ir pārvācies uz Berlīni, saņem bukletu, kur sadaļā “stils” ir lieliem burtiem rakstīts tikai viens teikums:”Ja tev der un patīk, tad velc tik mugurā un jūties labi”. Es cenšos pārāk neblenzt, bet tā kompleksu brīvība ir fascinējoša. Izmēri, brenda esamība vai neesamība, laikapstākļi, iedomātas robežas, vecums – nekas nav šķērslis ģērbties kā vien katra sirds kāro un nest to ar veselīga pofigisma pieskaņu. Cilvēki ir tik interesanti un tik dažādi! Te neviens nepazīst vārdus “pelēkā masa”. Tā lūrot esmu iegājusi arēnā, kas izmēros pārsniedz visu, ko esmu redzējusi. Spiežamies uz skatuves pusi, jo koncerts būs jāpavada tīneidžerī – stumdoties pa pūli, par ko drusku satraucos, jo savas deviņdesmitgadīgās muguras dēļ, visos koncertos pērku sēdvietas.

Spēlē DJ, mēs pļāpājam, cilvēki apkārt pīpē visu iespējamo, visur labs noskaņojums. Laiks rit un precīzi 20.00, kā norādīts biļetē, sākas concerts. Uz miiiiiilzīgā ekrāna tiek rādīta filma, kur pārlecot kadriem, tiek iets cauri viņu kopā būšanas stāstam. Pēdējā kadrā redzama Beyonce, kas stāv pie atvērta loga –aizkari un garie svārki plīvo un viņai uz katra slavenā gurna sēž bebuks (viņiem nesen piedzima dvīņi). Man neko vairāk arī nevajag, lai acīs sariestos asaras (such a mother). Ekrāns pa vidu sāk vērties vaļā un tur viņi stāv rokās sadevušies – publikas karaliskais pāris.

Neizlikšos par koncertu recenzentu, bet drusciņ vēl padalīšos. Koncerts bija ļoti spēcīgs – tas ir pirmais vārds, kas nāk prātā to atceroties. Viņi veikli nomaina viens otru un pa vidu šīm maiņām arī uzstājas kopā. Lai arī es neesmu Jay Z superfans, nevar noliegt, ka viņš ir ļoti labs un tiešām spēj noturēt uzmanību un interesi. Bet viņš var censties kā grib, jo tiklīdz parādās viņa, visi ir autā. Es saprotu, ka viņa var patikt vai nepatikt, bet neviens nevar noliegt viņas uzstāšanās superspējas. Dziedātājam noder liela balss, ja vēl komplektā ir spēja to pārvaldīt un vēl taaaaa dejot…tāds spēks. Man koncerta kulminācija bija slavenais superhits “Who run the world”.

Man tā ir vienmēr patikusi un man riebās tas interneta joks, kur blakus tika salīdzināta šī dziesma ar Queen “Bohemian rhapsody”, jautājot par to, kas tad noticis ar “īsto mūziku”. Nekas nav noticis. Varbūt nevajag salīdzināt divus atšķirīgus stilus. Es esmu Queen superfans un man nekad nav nācis prātā viņus salīdzināt ar Beyonce. Un, varbūt blakus gadsimta leģendārākajai dziesmai, jebkurš izskatīsies švakāk.

Katrs jau var piedomāt savu zemtekstu dziesmai – man vārdi who run the world-girls, ir par to, ka sievietes, kuras spītīgi ir sauktas par “girls” (it kā mīļi un it kā statusu pazeminoši blakus nevis “puisim”, bet “vīrietim”), ar visu “girls” un laika griežos beztiesisko statusu, ir vadījušas šo pasauli. Man šī dziesma nenoniecina vīriešu paveikto pasaules progresā, bet gan uz pjedestāla viņiem līdzās uzceļ sievietes! Sievietes, kuras, mazākais, ir radījušas un audzinājušas jauno paaudzi, bet, visbiežāk, par spīti savam “tā ir tikai sieviete” statusam vēsturē, ir atrodamas (un bieži vien palikušas neievērotas un nenovērtētas) aiz katra svarīgā panākuma, sasnieguma un notikuma. 

Pēc dziesmas satumsa arēna un uz milzīgā ekrāna parādījās teksts:

Feminist – someone who stands for equality.

Arēna burtiski uzsprāga sajūsmas un atbalsta kliedzienos un arī mani noklāja zosāda. Tas bija perfekti!

Nākamajā vakarā gājām satikties ar izcilu improvizātori Inbal Lori. Sarunas par dažādām tēmām, līdz nonācām līdz tam, ka teicu, ka runājot par līdzvērtīgām tiesībām ar kādu, sākumā izvairos pieminēt vārdu “feminisms”, lai cilvēkam neaizkristu ausis ar stereotipiem tā, ka viņš vairs nedzirdētu sarunas saturu. Jo šis vārds pēc būtības daudzu ausīs ir sagrozīts – populārākie stereotipi būtu vīriešnīdējas, “neglītas”, neapmierinātas un dzīves sagrautas.

Inbal  teica: “Some man took that word changed its meaning to bitch and ruined it. It is time to take it back and use it properly.”

Ko tad šis vārds nozīmē?

Feminists ir cilvēks, kas tic tam, ka abiem dzimumiem ir vienādas politiskās, sociālās, seksuālās, intelektuālās un ekonomiskās tiesības. Tas nav par to, ka kāds ir labāks un kāds cits – sliktāks vai par to, ka sievietes un vīrieši būtu vienādi. “Tiesības” ir atslēgas vārds. Feminismam ir vairāki paveidi, kā arī ļoti skaista un visiem dzimumiem par labu esoša pievienotā vērtība – tas izaicina mūsu priekšstatus par to, kādam tad jābūt “īstam vīrietim” un “īstai sievietei”, ticot, ka tas “īstums” slēpjas pašā personā, nevis novecojušā, sen vairs funcionēt nespējošā definīcijā. Atļauj cilvēkam būt un atklāt savu individuālo būtību, nevis mēģināt pielāgoties kaut kam, kas it kā tiek uzskatīts par pareizu esam.

Es feminisma zonā esmu pilnīgs jauniņais, taču ar interesi mācos un lasu kā arī izaicinu pati sevi uz diskusiju. 

Sarunās ar Inbal ieraudzīju jaunā gaismā savu māsu. Cik viņa pieaugusi, kā mainījusies viņas pārliecība par sevi, kā viņa sāk apzināties cik talantīga un spējīga viņa ir. Protams, arī viņa slimo ar to pašu ko es un vēl tik daudzi – mūžīgā sevis apšaubīšana, bet Berlīnes kopējā atmosfēra “Esi kāds tu esi-tici sev” to diezgan labi ārstē.

Vakarā ejam uz improvizācijas teātra izrādi, kur pirmo reizi piedzīvoju vēlmi uzstāšanās laikā demonstratīvi iziet no zāles. Grūti aprakstīt, kā tieši uzblīda šī situācija, bet īsumā – aktieri ļoti nekorekti attēloja cilvēku ratiņkrēslā (kas ainā bija domāts kā bērns) un pēc tam nākamajā ainā izspēlēja sarunu starp šī zēna vecākiem, kur viņi spriež (diezgan augstos toņos), kā no viņa tikt vaļā – kur varētu ievietot vai kā ierosināja”tēvs” – vai nevar izdarīt tā, ka tas ir tikai tavs bērns?

Mēģināšu paskaidrot, kur tad ir problēma. Improvizācijā neviena tēma nav tabu – arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Loģiski, eksistē tēmas, kas ir riskantas. Kādēļ riskantas? Tādēļ, ka tās veiksmīgi izspēlēt prasa zināmu meistarību un to, lai tavs “on top of your intelligence” būtu augstāks par 0. Izdarot šādu izvēli – attēlot vecākus, kuri grib tikt vaļā no sava bērna, tu, kā improvizators, nostājies uz ļoti slidena ceļa. Vai tu spēsi attaisnot šo izvēli? Kāda ir vecāku motivācija? Kas viņus ir novedis līdz šai sarunai? Kāpēc viņi nemīl savu bērnu? Šie un 100 citi jautājumi izsprāgst gaisā un paliek no spēlētāju puses neatbildēti. Rezultātā improvizatori izskatās maksimāli stulbi, nespējot necik pacelt milzīgu un riskantu tēmu, kuru paši ir pieteikuši. Izmantot īpašās vajadzības kā iemeslu no kāda atteikties – es ceru, ka kādreiz spēšu sasniegt tādu līmeni, lai spētu šādu tēmu izspēlēt ar cieņu, izpratni un meistarību. Tas prasa zināšanas un prasmes, kas man vēl nepiemīt, bet atšķirībā no spēlētājiem … es apzinos vajadzību pēc tām. Kāpēc tā saku? Pēc izrādes mēs nedaudz ar viņiem aprunājāmies. Ar vienu spēlētāju ieslīgu garākā sarunā par šo un, cik vien maigi spēju, norādīju uz to, ka “you never use disability against the person and you should never use it as a punch line”. (izrādē bija arī episode, kur varonis pie grūtībām izlasīt pastnieka tekstu, iesaucās, ka viņš nevar, nezina gan kādēļ, varbūt viņam ir disleksija).

Es nesaku, ka nevar spēlēt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, nesaku, ka nevar spēlēt cilvēku, kuram ir disleksija, bet tas ir jādara ar cieņu un adekvātumu. Ja arī varonis nonāk situācijā, kur viņa vecāki plāno no viņa atteikties, tad tiek atvērta milzīga tēma, kura tad ir jāspēlē, nevis jāapžļambā un jāatstāj gaisā karājoties. Kā vienmēr Berlīne deva arī savu artavu vīzijā par to kādu impro gribu spēlēt pati.

Savu daļu atvaļinājuma pavadījām darot man absolūtāko ekstru – guļot un skatoties kompi. Protams, paralēli ēdot visu, kas garšīgs, bet reti kad veselīgs. Stresa līmenis 0. Perfekti. Tā gulšņājot, tika noskatīta filma par Coco Chanel, kur atkal bija jāaizdomājas par to, ko var paveikt sieviete, kura tic sev un savai idejai. (filma par to, kā viņa vispār nonāca līdz savam vārdam un modes pasaules revolūcijai un, protams, mīlestība)

Tāpat arī jūtūbā noskatījāmies Beyonce filmu/video 4, kur viņa nedaudz parāda aizkulises tam, kāds darbs tiek ieguldīts, lai sagatavotu albumu, video, cik ļoti ir jātic savai vīzijai un, ka arī viņai ir bail, darot kaut ko jaunu un ejot tur, kur pirms tam nav iets.

Pavisam savādu pavērsienu mūsu pārdomās rada dokumentālās sērijas Netflix par Osho, kuru mums ieteica noskatīties. Ārkārtīgi interesanti uzzināt, kā radās un nostiprinājās viņa kults, kurš turpinās arī mūsdienās. Vēl interesantāk ir uzzināt cik milzīgu lomu spēlēja viņa sekretāre Shiela, kura principā visu vadīja un organizēja, beigās, pilnībā zaudējot sakabi ar realitāti un jebkādām robežām. Cik prasts izrādās pats guru, cik viegli ietekmējami ir cilvēki, cik ļoti var sagrozīt realitāti, cik visiem ir bail no citādā. Iesaku visiem, kuriem interesē redzēt kas lācītim vēderā.

Pēdējā vakarā izejam ārā, dodamies uz ielu festivālu. Baudām brīvību domās, spriedzē, sarunās un sabiedrībā. Smejamies, ka savā ziņā Berlīne iedzīvina kaut kādus Osho filozofijas aspektus – valda mīlestība,prieks, cilvēki ir brīvi, laimīgi, dažādās attiecībās, kur noteikumus viņi paši definē.

Vakariņojam vjetnamiešu virtuvē “Umami” (iesaku!), kurā cilvēki draudzīgi viens otram blakus saspiežas, lai visiem būtu iespēja garšīgi paēst.

Tik ātri ir aizskrējis laiks, jau svētdienas rīts un mēs kopā ejam uz metro. Renčiks pļāpā un es pļāpāju,bet es jau domās esmu kaut kur starp Latviju, Berlīni un to,cik man viņa ļoti pietrūks.

Tāds nu bija mans sieviešu spēka trīsdiennieks. Kāpēc atkal es tik ilgi nespēju uzspiest “publish”?

Vispirms jau šaubījos vai vispār tāds raksts kā šis būtu vajadzīgs. Es domāju, ka es noteikti esmu tuvu profesionālajam līmenim sevis apšaubīšanā. Apzinos cik ļoti tas mani ierobežo un cik lieki tas ir. Audzinu sevi. Un ņemu piemēru no stiprām sievietēm visapkārt. un tāpēc beidzot nospiedu “publish”.

P.S. Beyonce svaigākā intervija. Piedodiet par angļu valodas atjaukumiem, šoreiz tā gribējās.

several gift cards

Photo by Markus Spiske temporausch.com on Pexels.com

 

11.aprīlis

56.jpg

Jā, es zinu, ka jūlijs rit jau pilnā sparā. Laikam šis virsraksts un datums, ko šobrīd rāda kalendārs, arī vislabāk izsaka to, kā mums šo laiku ir gājis.

11.aprīlis ir Hermaņa vārda diena. Jau otro gadu pēc kārtas mums bija tas prieks viņam par godu rīkot grandiozu ballīti ar nosaukumu “Hermaņa FUNdraising”. Par šo es gribēju pastāstīt jau uzreiz pēc pasākuma, bet daru to tikai tagad. Kāpēc? Par to arī vēl uzrakstīšu.

Ballīte notika “K Sunī”, kura vadība viesmīlīgi mums atvēlēlēja savas telpas, lai uz skatuves atkal pulcētos Latvijas foršākie improvizatori – Elīna Geida, Mārtiņš Kozlovskis, Kaspars Breidaks, Jānis Skutelis, Mārtiņš Bitāns, Emīls Mednis un, kā pārsteigums, viņiem pievienojās mana lieliskā māsa Renāte. Pie klavierēm improvizēja Valters Osis. Izrādi vadīja fantastiskais Mārtiņš Daugulis. Arī es tur pa vidu drusciņ maisījos, cik nu vakara saviļņojums to ļāva. Jo saviļņojums bija milzīgs.

Pirms gada, šī izrāde, kur ieejas maksa bija ziedojums Hermanim, bija kā eksperiments. Mums nebija ne jausmas, kā tas izdosies un kāda būs atsaucība. Tā kā viss izdevās un pārspēja jebkuras mūsu gaidas (vairāk par pirmo reizi var lasīt šeit), tad šogad nolēmām to izvērst lielāku un aicinājām palīgā vairākus Hermaņa draugus.

Helium.lv uzdāvināja laikam līdz šim mīļāko Hermaņa dāvanu – milzīgu balonu pušķi, kurš izrādes vakarā kalpoja kā skatuves dekorācija, bet pēc tam ceļoja pie mazā jubilāra un karājās pie viņa krēsla gandrīz 2 (!!) mēnešus. Tas prieks, ko var radīt balonu dauzīšana un purināšana 😀 Es jau sen siekalojos ap helium.lv baloniem un biju cerējusi, ka kādu dienu mums arī tāds pušķis būs. Paldies Laurai, ka viņa piekrita ar mums sadarboties!

1.jpg

Kā var redzēt bildē, tad skatuvi skaistāku padarīja Hermaņa draugi no “Augu mājas”(“lakstos”), sarūpējot brīnišķīgus ziedus kā paldies improvizatoriem un citiem iesaistītajiem izrādes tapšanā. Kad Rīgā parādījās “lakstos”, manī atgriezās ticība, ka ziedu kompozīcijas var būt kaut kas skaists un “vaaaauuuuuu” vērts. Arī mans kāzu pušķis bija no turienes.

1656110_698584166848182_127684969_n.jpg

Hermaņa “paldies” izskatijās tieši tik superīgs!

5.jpg

“Augu mājas” saimnieki ir vecāki Hermaņa bērnudārza grupas draudzenei un bijuši ļoti atbalstoši tam, ka Hermanis ir “Pogā”. Paldies viņiem no sirds.

Pirms gada ar twitera starpniecību iepazinos ar Ilzi no “absolūts ēd”. Šīs pazīšanās dēļ, arī mūsu ģimene izmēģināja viņu saimniecības produkciju un tagad jau ierasta lieta ir putras dažādot ar zemeņu, melleņu un ābolu pulveri. Tāpat sīpolu pulveris ir atbrīvojis mani no sīpolu gabaliņu izlasīšanas no ēdiena, jo man patīk garša, bet riebjas gabaliņi (ja kāds ir tikpat jocīgs – lūdzu, risinājums). Arī Ilze ar Juri piekrita atbalstīt Hermani dāvinot izrādē iesaistītajiem zaļumu kastes un pulverus.

29365811_1641508089237263_1967910816246136832_o

Vēl liela Hermaņa draudzene ir Ieva, kura ir BEE IN autore un saimniece. BEE IN palīdz atbrīvot māju no pārtikas plēves un piedāvā tās aizvietot ar bišu vaska audumu, kurā ēdiens uzglabājas svaigs. Dāvanā improvizatori saņēma jaunos maisiņus, kuri ir lieliski ēdiena līdzņemšanai, lai kur tu dotos.

32740861_2099797866898398_784422501840060416_o.jpg

Rūta ir Miķeļa māsa, kura ir arī lieliska adītāja no “ru creations”. Viņas adījumi vienmēr izceļas ar kvalitāti. Sākot jaunu sadarbību ar zīmolu “latvietis/latviete”, viņa mīļi nolēma caur to arī atbalstīt Hermani, daļu ienākumu virzot Hermaņa rehabilitācijai. Pie Hermaņa cepurēm ir mazs H burtiņš. Cepures ir arī mums un no sevis varu teikt, ka Latvijas laikapstākļos šī cepure ir mans “ejošākais” apģērba gabals. Ja arī tev tādu gribas, tad meklē viņu FB vai IG un raksti! Krāsu izvēle – milzīga!

IMG_20180405_152606_853.jpg

Ar Zani no “Pupa for kids” iepazinos pagajušajā vasarā. Mūsu draudzība šogad vainagojās ar Zanes fantastisko piedāvājumu Hermanim kļūt par jauno #lūdzupaldies bikšu sērijas seju. Zane dāsni piedāvāja daļu ienākumu ziedot Hermanim. Mēs piekritām un esam bezgalīgi pateicīgi gan par darbu, ko Zane ir paveikusi, gan par milzīgo cilvēku atsaucību. Katru reizi, kad redzu #lūdzupaldies legingus, man jāsmaida…. Cik ilgi šis darbosies? Kā saka Zane – kamēr būs “lūdzu”, tikmēr būs “paldies”. Citiem vārdiem, kamēr vien būs pieprasijums, tikmēr būs bikses. Ar PUPAs biksēm mēs draudzējāmies jau stipri pirms Zani personīgi pazinām, jo tās bija vienīgās, kuras Hermanim šļūcot uz vēdera nekrita nost. Vēl aizvien tas mums ir ejošākais apģērbs abiem puišiem.

39.jpg

Vēl viens mīļš Hermaņa izrādes sponsors bija Hermaņa vecvecmāmiņa, kura bija izrādes apmeklētājiem sacepusi tik garšīgus pīrāgus, ka tie pazuda 5 minūtēs 🙂

Varena komanda, vai ne? Kā tad izvērtās pats vakars?

Izrādi šogad atklāja burvju mākslinieks Dmitrijs Bubins, kuru uzaicināju, jo man patika viņa uzstāšanās pasākumā, kuru vadīju. Arī šoreiz viņš nelika vilties pārsteidzot, sasmīdinot un lieliski iesildot publiku. Pēc tam vairāki draugi man vaicāja, vai viņu var sarunāt arī citām lielām un mazām ballītēm un es viņiem teicu to pašu, ko jums – var un pat vajag (meklē FB Dmitry Bubin).

12.jpg

Pēc viņa, stafeti pārņēma Mārtiņš (tas, kurš Daugulis) un kārtējo reizi pierādīja, ka viņš ir labākais pasākumu vadītājs ever! Improvizatori bija daudz un no dažādiem teātriem, kas pašiem radīja lielu spēlēšanas prieku. Spēlējām īsās formas un kopā ar superpozitīvo enerģiju no skatītājiem, izdevās radīt patiešām jautru, brīvu un galvu izvēdinošu vakaru. Divas stundas aizlidoja milzīgā ātrumā!

54.jpg

Izrādi noslēdza Miķeļa pēdējā naktī gatavota prezentācija par mums un Hermani, kas paskaidroja, kur tiek izlietoti saziedotie līdzekļi un iepazīstināja ar mūsu stāstu tos, kuri par Hermani dzirdēja pirmo reizi. Tu arī to vari apskatīt PDF formātā šeit

Pēc tam devāmies pasvinēt uz lielisko “Andalūzijas suni”, kurš tajā vakarā dāsni piedāvāja atlaidi visiem Hermaņa ciemiņiem! Paldies!

Paldies ir tas vārds, ko nespējam vien gana daudz un gana spēcīgi pateikt. Redzēt un sajust, cik ļoti jūs atbalstāt Hermani , tas mums nozīmē ārkārtīgi daudz. Zināt, ka neesam vieni šajā neparastajā ceļā, tas ir miljons. Kopā jūs Hermanim esat saziedojuši gandrīz 5000 eiro. Par šo naudu Hermanim būs iespēja tikt pie jauniem un saviem ratiem, ortozēm, lai mācītos stāvēt uz savām kājām, kā arī tas būs atbalsts ikdienas rehabilitācijas un asistenta nodrošināšanai. Tas ir devis iespēju arī turpināt ģenētikas izmeklējumus, nu jau ārpus Latvijas. Par to, ko mums nozīmē saņemt šādu atbalstu, es varētu gari izplūst, bet īsi sakot – Paldies Hermaņa ciemam!

Kas tad šajos gandrīz trīs mēnešos ir noticis tāds, ka nespēju pabeigt šo rakstu, ko vajadzēja publicēt, vēlākais, nedēļu pēc pasākuma?

Dzīve notika. No sākuma es to atliku, jo man gribējās to uzrakstīt tik labi, tik labi, ka sasaldēju sevi nespējot uzrakstīt neko, jo nevieni vārdi nelikās pareizi, viss šķita banāls un nodrillēts, bet man tik ļoti gribējās kaut kā spēcīgi un orģināli pateikt paldies. Tā, lai tas paldies būtu lielāks kā jebkad. Tā nu es pati ar savām nereālajām gaidām sasalu, nespējot iesākto pabeigt.

Vēl mēs gatavojāmies Hermaņa gūžas operācijai, kas bija nozīmēta maijā. Šī operācija ir gana nopietna ar sarežģītu atlabšanas laiku – Hermanim divi mēneši būs jāpavada guļošam, jo viņš būs ieģipsēts. Šajā nekustīgajā posmā, protams, ir prognozējams liels kustību regress, kurš pēc ģipša noņemšanas būs jānovērš smagi strādājot. Tikai pēc esošo kustību atgūšanas varēsim gatavoties nākamajam posmam – ortozēm un Hermaņa vertikalizēšanai (likšanai uz kājām).

“Put that in your pipe and smoke it.” – teica dzīve.

Tam sekoja tradicionālie pārdzīvojumu cikli – asaras, izmisums, es to nevaru, viņš to nevar, kā mēs to izturēsim, kā Hermanis pārdzīvos utt. Līdz “suck it up” daļai – mums jāsaplāno savi grafiki, lai maksimāli atbalstītu Hermani, mums jāuzkrāj spēki, paņemam atvainājumu pirms, mēs to varēsim, viņa dēļ visu utt. Šajos ciklos ļoti palīdzēja terapija un mūsu atbalstošās ģimenes.

Bet operācija tika pārcelta. Hermanis tajā dienā bija apslimis un lieku risku neviens negrib uzņemties. Rindas ir varenas, tādēļ mūsu jaunais datums ir 13.augusts. (Ja kāds cits bērns nesaslimst un mūs neizsauc ātrāk).

Mainījās visi mūsu plāni. Šīs vasaras uzdevums noteikti ir bijis pa īstam dzīvot šeit un tagad. Nevar taču visu tagad sabojāt ar bailēm par to, kā būs tad. Jā, skaidrs, ka tas būs grūts posms. Taču tagad ir tagad, un puikas iet bērnudārzā, brauc uz laukiem, es vadu pasākumus un gatavojos jaunai izrādei, Miķelis strādā un mēs cenšamies paspēt kaut kad satikties. Meklējam jaunu dzīvesvietu. Virpulis parastais. Bet tikai tad, kad priekšā ir jauns un nezināms virpulis, tu saproti, cik ļoti tev patīk un ir mīļš ierastais.

Ledus ir salauzts. Es atkal rakstu un solu to darīt biežāk.

P.S. Hermaņa pasākumu bildēja krustēvs Viljams Timrots, kāzu bilde no Kaspara Breidaka, bet citas nočiepām internetā.

Divas nedēļas par vēlu.

2017.gada notikumu tops! Jā, jā, kāds čamma vēl 15.janvārī domā par 2017.gadu. Jaunā gada apņemšanās paredz pabeigt iesākto un tā, divas nedēļas vēlāk kā vajadzētu, te nu ir mūsu nopietni nenopietnais pagājušā gada apskats.

Gada veiksme neveiksmē

*Bērnkopība – pirmā lielā slimošana pēc mēneša bērnudārzā atnāca abiem puikām kopā. Drausmīgas iesnas un briesmīgs klepus, bet tādēļ, ka bija liegta elpošana caur degunu, necerēti viegli izbeidzās soses abiem. Nedēļas laikā. Līdz tam jau bija samazināts līdz minimumam, bet šķita jau, ka tomēr šis pasākums vilksies līdz pilngadībai. Lai arī divi slimi bērni ir vājprātīgs nervu pārbaudījums, tomēr, veiksme ar bezskandālu sošu izlidināšanu miskastē, šo slimošanu padarīja izdevīgu.

*Man pašai – mana pirmā avārija. Tiesības man bija tieši pusgadu, kad braucot pa jaunu grants ceļu, smuki ieslīdēju grāvī. Tajā ceļu posmā grāvji ir baisi lieli un dziļi, bet es pamanījos to izdarīt netālu no ceļu krustojuma, kur tas jau palicis ir sekls. Pirms es paspēju attapties, no tuvējās mājas jau bija atskrējis viens foršs pāris, kuri kopā ar onkuli džipā, kurš piestāja palīgā, izvilka mani un Volvo 10 min laikā, kamēr es vēl aizvien tikai šokā blisināju acis. Biju tikusi sveikā cauri. Pilnīgi nesaistīti – mašīnu pārdevām. ha

Gada randiņš

*Ar bērniem – Zoo. Mēs bijām tikai četratā, ieraudzījām daudz dzīvniekus, kuri līdz šim dzīvoja tikai grāmatās, Indriķis ilgi dzinās pakaļ kaķim, pētot kaut kādus dzērvjveidīgus putnus viņam gandrīz izknāba aci, lietu pārlaidām tropu mājā, cerībā, ka bērni pratīsies nelekt pie krokodīliem, lielākā atrakcija bija tusēt pie uzbrauktuves/kāpnēm pie baltā lāča un, kopumā, jutāmies kā mājās.

*Mums – kā mēs gaidījām to vīkendu. Aukles bija izplānotas un mums tāāāāā vajadzēja atpūsties pēc visa Minskas trakuma. Tomēr. Sestdien agri no rīta jau pošos pie manikīra, lai mēs pēc tam uzreiz dotos ceļā. Esmu tikko no dušas, uzvelku gaišu kleitu un paņemu Indriķi rokās, lai atvadītos, bet, protams, viņš mani apvemj. Jēj, vēdervīrusi zina, kad vecāki plāno randiņus. Tomēr nemetam plinti krūmos, eju dušā, Miķelis aizbrauc pēc zālēm, mani vecāki tikšot galā. Drošības pēc, nolēmām palikt Rīgā. Atstājam instrukcijas par puikām un braucam pusdienās. Pēc tam sākam meklēt, kur Rīgā palikt, tas nav tik vienkārši, ja negribi maksāt milzu naudu. Atrodam istabiņu virs motociklistu-rokeru bāra Āgenskalnā. Nolemjam iebraukt Spicē nopirkt kaut ko garšīgu. Es nopirku kleitu un kurpes. Miķelis nedaudz sagumis sēž uz soliņa un sūdzas par pašsajūtu, es saku, ka tas ir placebo vēdervīruss, jo bērniem ir. Ejam ārā un pie ieejas pērkam zemenes, tomēr Miķelis mani tur pamet vienu. Vēlāk viņu atrodu četrrāpus pie mašīnas sirsnīgi vemjot. Ko vēl romantiskāku var vēlēties? Tiekam uz istabiņu, Miķelis guļ, jo temperatūra, es skatos JRT “Vectēvu” izrādes ierakstā un dzeru alu. Ja prasības ir zemas, tad neviens randiņš nevar noiet greizi.

Gada pārsteigums

Joprojām neesam viens otru nožņauguši.

Gada atradums

*Bērniem – Hermaņa asistente Gunta. Par spīti tam, cik Hermanīno izskatās mīlīgs manās instagram bildēs, dzīvē viņš ir liels izaicinājums ar skaļu balsi. Tomēr Gunta nepakļaujas Hermaņa “izlikšos, ka neko nevaru” šoviem un spēj viņu motivēt strādāt uz priekšu. Guntai ir veselīga humora izjūta un vareni apgriezieni, tādēļ viņa tiek galā ne tikai ar Hermani, bet arī ar visiem mums, kuri no rīta viņu sagaida apenēs, samiegojušies un diezgan kašķīgi. Bet feju krustmāti Guntu tas ne mulsina, ne aptur. Viņai ar Hermanello ir izveidojusies laba sadarbība, kā arī viņa spēj pierunāt uzvilkt drēbes bez skandāla gan Indriķi, gan Miķeli.

*Man pašai – saderināšanās gredzens. Ir jau tā, ka sirds lec ārā pa muti gan gredzenu saņemot, gan pazaudējot. Izmeklēts tika viss 1500 reizes, līdz kā pēdējais salmiņš tika iesaistīts FB, tur ierakstīto meklēšanas sludinājumu pārpublicēja apollo un es strauji kļuvu par “kāda sieviete meklē saderināšanās gredzenu”. Komentētāji neskopojās ar minējumiem un prognozēm, no kurām mīļākās bija par to, ka gredzens sen jau izkausēts vai, ka esmu to vienkārši aizmirsusi pie mīļākā uz naktsgaldiņa. Tomēr gredzens atradās 15 min pēc tam,kad ciemos bija atbraukusi vecmāmiņa. Tas vienkārši stāvēja virtuves grīdas vidū, kā no griestiem nokritis. Sazvērestības teorijas par vecmāmiņas zādzību neapstiprinājās, jo viņa sen nebija ciemojusies. Tā mēs uzzinājām, ka pie mums dzīvo rūķi.

Gada pasākums

*Bērnu pasaulē – Hermaņa vārda dienas izrāde “FUNdraising”. Mīļie improvizācijas teātra draugi piekrita atnākt un spēlēt izrādi par godu Hermanim un tam, lai mēs savāktu finansiālu atbalstu Hermaņa rehabilitācijai. Mūsu draugi, radi, kolēģi, paziņas, līdzi jutēji bija izcila un ļoti silta publika, kurai spēlēt. Mēs saņēmām tik lielu pozitīvisma devu un tādu aizmugures sajūtu, kas mūs ļoti sapurināja. Vairāk par emocijām pēc šīs izrādes var lasīt šeit. Arī šogad Hermanim būs vārda diena un arī šogad viņam nepieciešama rehabilitācija, tādēļ priecāsimies ar jums atkal tikties aprīlī!

*Mums – Queen koncerts. Es nebūšu orģināla – tā bija labākā dzimšanas dienas dāvana ērā! Kā crazy Queen fans es varētu tagad izplūst garā eposā par to, cik tas bija brīnišķīgi, bet labāk piesekojieties Bryan May, Adam Lambert vai Queen official kontiem IG un noķeriet nedaudz tās fantastiskās jaudas paši, bez manas interpretācijas.

Gada rehabilitācija

*Bērniem – Hermanis bija Vācijā pēc spiovestes un iečiloja tur kopā ar Miķeli, patērējot daudz cukura dažādu kūku formātā.. Tas bija vērtīgs brauciens, jo šī veste palīdz Hermanim turēt un stiprināt muguru ikdienā. Nākotnē plānots gādāt arī citas spiotērpa daļas. Nokļūt pie viņiem gan ir briesmīgi grūti, jo komunikācija ir ļoti švaka, bet uz vietas viss bija labi. Nevar arī neizcelt Miķeļa un Hermaņa, manu un Indriķa laiku divatā. Puiši bija laimīgi un drusku atpūtās viens no otra, ko izrādās, ļoti vajag, lai mazinātu mūžīgo greizsirdību.

Mēnesi vēlāk, Indriķis bija pirmo reizi nedēļu prom no mums. Uzticēju viņu saviem vecākiem, kurus viņš dievina. Tā nu viņš kļuva par lauku zēnu, kurš ir visu laiku netīrs un visu laiku smaidīgs.

*Es tikmēr biju savā rehabilitācijā. Verī mač nīded. Ap to laiku biju jau nopietnā krīzē, tādēļ nometne īpašajām mammām bija precīzi laikā. Nometne notika trīs dienas un bija vērsta uz tik ļoti vajadzīgo atpūtu un brīvu dienas plūdumu. Nebija jāsatraucas par it neko. Iepazinos ar tik daudz foršām un stiprām sievietēm, kuras māk skaļi smieties. Pats galvenais – es sajutu, ka neesmu viena. Viena tāda mamma, kura domā tādas domas, dara tādus darbus, birdina tādas asaras un cīnās ar tādiem papīriem. Distance un atpūta, kā arī ilgstoša smaidīšana, lika atgriežoties pa īstam ieraudzīt, ka nogurums un emocionāls iztukšītis liek samilzināt jebkuru problēmu. Pa īstam ieraudzīju, cik svarīgi ir sevi piepildīt, lai varētu dot. Šo mazo teikumu vēl aizvien tikai mācos realizēt ikdienā.

Gada vieta

*Bērniem – bērnudārzs. Kā Miķelis saka – izrādās, ir izdomāts legāls veids, kur bērnus var pa dienu atstāt. Bet, ja nopietni, tad, protams, atrast bernudārzu, kas patīk un priecē visās frontēs ir džekpots. Veiksmīgi uzsākt gaitas tajā vienam divgadniekam un jūtīgam trīsgadniekam – superbingo. Sajusties droši par sava bērna uzticēšanu citiem cilvēkiem – viking loto milijons!

*Man pašai gada vieta bija Berlīne. Ne tikai es beidzot redzēju, kā tur dzīvo mana māsa, bet arī skatījos lieliskas improvizācijas izrādes,garšīgi ēdu un dzēru, ceļojumu formātā (vispatiesākajā) iepazinos ar saviem impro kolēģiem un izdancojos kārtīgā ballē.

Gada paradums

*Diendusas. Mums visiem. Kad vien varam.

*Man pašai – sākt braukt ar mašīnu. Bērnkopība kļūst vismaz par 20% vieglāka, ja ir auto un ir tiesības. Manā gadījumā varbūt pat vairāk. Katrā ziņā, tā ir liela brīvības sajūta. Man, protams, ļoti patīk arī tas, ka mašīna ir vēl viena telpa, kur izvēdināt galvu. Tas, protams, nav nekas jauns, bet, ja kāda vēl domā saņemties, tad no sevis saku skaļu JĀ!

Gada bedre

*Ar bērniem tā noteikti bija Minska vai, pat vairāk, tās trīs dienas pēc, kad apšaubījām savu spēju pieņemt bērniem vislabākos lēmumus, jo paši taču nolēmām viņus sutināt mašīnā līdz pat Baltkrievijai, lai tikai atkal tiktu uz delfīnterapiju. Tomēr laiks atslābināja emocijas un ļāva pieņemt to, ka mums nav kristāla lode, kurā lasīt, kā tad katrs projekts izvērtīsies un noslēgsies. Arī slikta pieredze var būt vērtīga, jo tieši saskarsme ar Minskas delfīntreneri lika man un Miķelim pa īstam saprast, ka tikai mums var būt gala vārds par Hermaņa rehabilitāciju un brīdi, kad ir “stop”. Ja nezini par ko ir stāsts, tad vari palasīt šeit.

*Man pašai šogad bija trīs lielākas bedres. Katru reizi, kad tu esi sapinies vissliktākajās sajūtās un domās, pa īstam šķiet, ka nekad nebūs labāk un es nekad tajā brīdī neticētu, ja kāds man teiktu, ka 2017.gadu sauktu par laimīgu. Visgrūtāk, šķiet, bija vasaras vidū, kad pilnībā nobruku pēc neirologa vizītes, kurā runājām par Hermaņa vēl aizvien neskaidro īsto diagnozi un iespējamām prognozēm, kas noteikti nevar iepriecināt. Bet, bedres scenārijs ir diezgan skaidrs – sabrukums un gaudošana, tad apsēstības fāze gūglējot pašu velnu, tad bezgalīga spriedelēšana par to, kā būs un, beigās, muguras un vidējā pirksta iztaisnošana pret visām prognozēm un dzīves paņemšana atpakaļ rokās. It is what it is. Jāiet uz pilnu banku.

Gada papīrs

Atzinības raksts no Labklājības ministra J. Reira par to, ka rakstu un runāju par dažādām tēmām, kas saistītas ar to, kā uztveram cilvēkus ar invaliditāti. Izklausās pēc kaut kā, ar ko vajadzētu lepoties un palielīties sociālajos tīklos, bet nu jau stipri vairāk kā mēnesis ir pagājis kopš šī notikuma. Tajā vakarā es nevarēju pati saņemt šo pagodinājumu, to manā vietā pieņēma viena supermamma Vineta, kura teica arī dažus vārdus, ko gribēju. Tagad teikšu tos pati:

“Es saku paldies par to, ka es un tēmas par kurām runāju ir ievērotas. Tas nozīmē, ka tās patiesi ir aktuālas un svarīgas. Es ceru, ka pienāks diena, kad raksts Kā runāt ar bērnu par citādo nebūs vajadzīgs. Tāda diena būs iespējama tad, kad iekļaujošā izglītība un sabiedrība tiešām darbosies arī realitātē, ne tikai uz papīra. Tad netiks apdalīti bērni ar īpašām vajadzībām, viņus izolējot no pārējiem, tad netiks apdalīti arī tipiskie bērni, kuri šobrīd aug sagrozītā realitātē, kur invaliditāte neeksistē. Paldies ministram (viņa komandai), kurš nebaidās strādāt un gaismā iznest gadiem ilgi apslēptas un samilzušas problēmas, kā sistēmas bērnu dzīve un invalīdu tiesības, izglītības, aprūpes jautājumi. Pie visa haosa un korupcijas, kas šobrīd notiek, šis ir vienīgais, kas mani šajā valdībā priecē un vieš cerību.”

Tā es būtu teikusi. Laikam grūti atzīt kaut ko labi paveiktu, jo vienmēr jau varēja labāk un vienmēr ir kāds, kurš dara labāk, vairāk, pamatīgāk, tomēr Miķelis mani bezgalīgi skubināja par šo teikt skaļi un pieņemt šo “paldies” bez gara eposa, ka “es jau neko”…

Gada folkloras pasākumi

*Bērnu sekcijā – Gerdas krustabas. Mums bija tas gods pirmo reizi iet kūmās un piedzīvot brīnišķīgu dienu, kurā caur senām tradīcijām mūsdienās tikām pie burvīgas krustmeitas. Devām viņai skaistu vārdu, dziedājām dziesmas un dancinājām pādīti.

*Mums pašiem – mičošana. Šogad saņēmām drosmi darīt to, ko bijām līdz šim dāvinājuši tikai draugiem un izrādījās, ka mums labi sanāk. Tādēļ arī šogad priecāsimies, ja aicināsiet mūs uz savām kāzām mičot jauno pāri. Kopā ar citiem folkloras draugiem radīsim skaistu, emocionālu rituālu pēc senām tradīcijām.

Gada iepazīšanās

*Bērnu pasaulē: visi cilvēki, kuri šogad ienākuši mūsu bērnu dzīvēs un devuši tur savu artavu. Mēs to ļoti novērtējam un sakām lielu paldies. Bet vēl lielāks paldies tiem, kuri mūsu dzīvēs jau ir bijuši, turējušies līdzi grūtos brīžos un ļāvušies sevi un mūs iepazīt jaunā līmenī, pateicoties mūsu diviem bosiem pie kuriem dzīvojam.

*Man pašai gada iepazīšanās noteikti ir mūsu twitterbanda. Cik ātri var izveidoties draudzība starp svešiem cilvēkiem, ja viņi ir uz viena viļņa! Tik aizraujoši atšķirīgas ir mūsu dzīves, tomēr tas mūsu kompānijai neliedz kopā spriest, smieties, sportot, gatavot ēst un labi atpūsties. Pateicoties internetam, arī ikdienā viena otru varam uzjautrināt un atbalstīt, kas laikā, kad nevienam negribas uzticēties, ir milzu vērtība. Iepazīties ar kādu, ar kuru esi runājis tikai twitterī, vienmēr ir jocīgi, bet tas ir tā vērts, jo pastāv iespēja atrast draudzību, kuru pat nebūtu iedomājies meklēt.

Gada ieraksts kalendārā

Mūsu mājās pie sienas karājas liels kalendārs, kur tiek rakstīti visi mūsu grafiki, atgādinājumi un tikšanās. Šķirstot veco (pārbaudījām vai nav aizķēries kas svarīgs) ievērojām, ka septembrī ar trīs izsaukuma zīmēm un lieliem burtiem ir tikai viens ieraksts: “nopirkt čuru maisiņus!!!”. Uzraksts ir dienu pirms Miķeļa vārda dienas, kura savukārt nav izpelnījusies nevienu izsaukuma zīmi. Lai nebūtu pārpratumi, jāsaka, ka maisiņi tika Hermaņa analīzēm, ne Miķelim kā dāvana.

To arī novēlu mums un jums jaunajā gadā – lai visi mēneši ir tik nestresaini, kā mūsu septembra diena, kur čuru maisiņa iegāde bija vienīgā aktuālā problēma. Šis tops varētu stiepties vēl garāks, bet kaut kur jau ir jāliek punkts. Lai lustīgs jaunais gads!

Kā runāt ar bērnu par citādo.

Pateicoties lieliskiem cilvēkiem, kuri ir cīnījušies un cīnās par invalīdu tiesībām, iekļaujošo izglītību un sabiedrību, mūsu bērni aizvien biežāk sastop un sastaps cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Mūsu bērni viņus satiks pirmo reizi un viņiem būs daudz jautājumu, jo tādi viņiem ir par visu. Viņu interese par dzīvi un pasauli, kas izpaužas caur šiem jautājumiem, virza viņu attīstību un personības veidošanos. Jautājumi ir visa sākums.

Grūtības sākas, kad šie jautājumi prasa pieaugušo atbildi. Pieaugušie mulst no bērnu tiešuma un tematu lieluma izvēles, īpaši par tēmām – sekss, kā rodas bērni, nāve, īpašās vajadzības. Mulsums rodas, jo pašam šis temats var šķist sarežģīts un “bērnam nepiemērots”, tomēr visi temati ir dabiska dzīves sastāvdaļa, tādēļ jārunā par to vien būs.

Turpmāk mēģināšu pa punktiem ieteikt, kā risināt sarunu par cilvēkiem, kuri no mums atšķiras. Ieteikumi apkopoti gan no manas, gan citu pieredzes. Tomēr vēlos jau sākumā piebilst, ka pati, šķiet,  esmu uzkāpusi uz gandrīz visiem grābekļiem šīs tēmas sakarā, jo vēl aizvien mācos to, par ko pieņemts nerunāt. Ir pieņemami kļūdīties, bet vēl labāk ir kļūdu pamanīt un izlabot.

  1. Jautājumi un tava attieksme.

Tas ir pilnīgi normāli, lieliski un ļoti vajadzīgi, ka bērns uzdod jautājumus. Nekušini viņu, neliec viņam novērsties, ja ievēro, ka viņš vēro kādu ar īpašām vajadzībām. Tieši parāviens aiz rokas un “nelūri virsū” daudziem no mums ir bijusi pirmā saskare ar atšķirīgo, kas atstājis lielu nospiedumu uz mūsu tālāko attieksmi, kas bieži vien iet roku rokā ar bailēm, kaunu, neziņu, mulsumu. Lai mēs neiekāptu šajā pašā padomju grāvī ar saviem bērniem, svarīgi sākt ar sevi. Kā tu reaģē? Jo bērni mūs kopē un tavs piemērs vienmēr būs iespaidīgāks par to, ko tu saki. Kā strādāt ar sevi un mūsos dzīvojošajiem stereotipiem es rakstīju iepriekšējā rakstā “Kā ieraudzīt cilvēku pirms īpašām vajadzībām”. Ir vērts atbrīvoties pašam no aizspriedumiem, to varu galvot no savas pieredzes, ko gūstu aizvien vairāk iepazīstot šo pasauli. Bet kā to darīt? Es nezinu vienu pareizo atbildi. No savas pieredzes varu teikt, ka jo biežāk saskaros ar šo pasauli, jo vieglāk kļūst to saprast un par to komunicēt. Biežākai saskarsmei ar šīm tēmām iesaku facebookā piesekoties “Special books by special kids”. Viens smaidīgs džeks ceļo pa pasauli un intervē cilvēkus ar visdažādākajām diagnozēm. Ļoti interesanti ir viņus caur šiem mazajiem video ieraudzīt un uzzināt viņu domas, sajūtas, sapņus. Ļoti liela dažādība un ļoti labs treniņš tam, lai ieraudzītu cilvēku pirms diagnozes.

  1. Uz jautājumiem atbildi maksimāli vienkārši, bez izdomātiem asaru stāstiem un godīgi atzīstot, ja kaut ko nezini. Runā ar cieņu un vēlams uz pozitīvas nots, neizmainot balss intonāciju uz “vai, cik žēl, ka kaķītis nobraukts”.

-“Kāpēc tas cilvēks ir tik īss?”

-“Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku un nav divu vienādu. Daudzi visu dzīvi paliek īsi, bet tas nenozīmē, ka viņi ir bērni. Tāds pats pieaugušais, tikai īss. Vai nav interesanti un forši, ka cilvēki ir tik dažādi?”

Protams, sarunas gaitā “kāpēc” var kļūt arvien sarežģītāki un tad labi būtu godīgi arī atbildēt “Es nezinu, bet mēs mājās varam kopīgi noskaidrot” vai, ja situācija ļauj, tad, piemēram, parkā vai ballītē iet klāt, iepazīties un uzdot savu jautājumu. Cilvēki ar īpašām vajadzībām parasti ir ļoti atsaucīgi un saprotoši pret bērnu zinātkāri, jo viņi labi apzinās, ka tajā brīdī palīdz augt paaudzei bez aizspriedumiem.

  1. Tas ir labi, runājot atzīt atšķirīgo. Ja teiksi, ka tas bērns ir tāds pats kā tu, tā īsti nebūs taisnība, tas mulsinās tavu bērnu (jo viņš jau ir ievērojis atšķirības). Tāds pats kā tu, tikai citādāks. Apspriediet citādo. Pēc tam novērtējiet kopīgo – vecumposms, līdzīgas intereses, “Spiderman” krekliņš un prieks par kādu spēli. Tas palīdzēs tavam bērnam dibināt kontaktu. Bērnus parasti arī ļoti interesē visi palīglīdzekļi, saruna par ratiņkrēslu un tā funkciju arī ir labs iesākums.

 

  1. Nav divu vienādu cilvēku pasaulē. Diagnozes arī izpaužas dažādi. Nepieņem automātiski, ka cilvēks ar kustību traucējumiem ir arī ar garīgās attīstības problēmām. Tāpat paskaidro savam bērnam, ka lai arī tas puika izskatās un kustās tāpat kā tu, viņš šobrīd kliedz un vārtās pa grīdu nevis tāpēc, ka nemāk uzvesties, bet tādēļ, ka viņam ir autisms, kas padara daudz grūtāku uzdevumu tikt galā ar savām emocijām un sajūtām, kuras raisa apkārt notiekošais. Nebaidies no tā, ka konrētais bērns nerunā, pajautā viņa vecākiem, kā ar viņu labāk dibināt kontaktu – kas viņam patīk vai iepriecina.

 

  1. Kad tavs bērns ir uzsācis kopā spēlēties, izturas labvēlīgi – neslavē viņu par to. Tu taču neslavē savu bērnu par to, ka viņš sarunājas ar kādu citu tipisku bērnu? Tāpat arī nevajag viņu īpaši rāt, ja viņš nonāk konfliktā ar bērnu kuram ir īpašas vajadzības. Izturies pret šīm situācijām tāpat kā tad, ja tās notiktu ar tipiskiem bērniem.

17862324_1477096125663645_8533031873240051206_n

Šeit labs raksts par šo tēmu

  1. Es nenoliegšu, ka ir grūti atrast pareizos vārdus un nesajukt starp terminiem. Latvijā jo īpaši nav skaidrs, kas ir pieņemams un kas nav. No savas pieredzes un lasītā citur, iesaku neteikt:
  • Normāls – vārds, kas dažādos tematos ir jau atzīts par nederīgu. Ir ļoti grūti un pat neiespējami definēt, kāds tad ir normāls bērns, kādam teikt, ka viņš ir normāls un otrs nav – ir ļoti aizskaroši. A, vot nevajag.
  • Atpalicis (retarded) – ārzemēs šis vārds ir absolūta sarkanā līnija, kas tāda kļuvusi, jo šis vārds ir izmantots nievājoši kā lamu vārds (domāts kā sinonīms vārdam stulbs, dumjš). Es arī atceros sāpīgo dūrienu sirdī, kad kāds mūsu draugs, neko sliktu negribēdams, teica: “…nu tas puika arī ir atpalicis, nu tā kā tavs”. Esmu dzirdējusi un kādreiz arī pati teikusi “retardēts”, šo vārdu izmantojot, kā sinonīmu vārdiem bremzēts, lēns utt. Arī šo vajag izravēt no savas dobes, lai nenonāktu situācijā, kur gribēsies, lai zeme aprij tevi un tavu kaunu. A, vot nevajag.
  • Daunis. Nekad neizmanto šo vārdu kā lamu vārdu. Neizmanto šo vārdu raksturojot cilvēku. Vienmēr atdali cilvēku (personu) no viņa diagnozes. Cilvēks ar Dauna sindromu. Bērns ar autiskā spektra traucējumiem, nevis autisma puika. Diagnoze NEKAD nedrīkst būt lamuvārds. Vot tā.
  • Slimība. Izvairies teikt, ka “viņam ir slimas kājas vai sāp kājas un tāpēc viņš nestaigā”. Nepieņem par pašsaprotamu, ka viņš cieš sāpes. Nesaki “slims bērns”, jo slimība tiek asociēta arī ar kaut ko, kas ir lipīgs, droši paskaidro bērnam, ka otra atšķirības nav nekas, kas var pielipt vai no kā jābaidās.
  • Dārzenis. Šo vārdu daži izmanto sarunvalodā, lai apzīmētu kādu, kurš pilnībā zaudējis kustību spēju vai arī ir ar smagiem smadzeņu darbības traucējumiem. Arī šim vārdam ir nievājoša nozīme un, kamēr tu neko sliktu nedomādams saki: “Kā var nelikt bērnu autobeņķī, kas tie vecāki grib, lai viņš par dārzeni paliek?” to dzird kāds, kuram tuvs cilvēks ir uz gultas, bez runas spējām, bez spējas pašam sevi apkalpot. Viņš šo cilvēku bezgalīgi mīl un viņu aizskar tas, kā tu par invaliditāti izsakies.

Galvenā vadlīnija – nekad neizmanto diagnozi kā lamu vārdu, salīdzinājumu vai īpašības vārdu. Nejūties “retardēts” vai “šizofrēnisks”,jo, velns parāvis, tev nav ne jausmas kā ir justies tā un kā ir tad, kad to kāda ir tava diagnoze izmanto kā lamu vārdu.

  1. Ko var teikt?

Es izvēlos teikt “tipisks bērns”, kad runāju par savu jaunāko puiku un par vecāko saku, ka viņam ir kustību traucējumi vai nosaucu diagnozi – bērnu cerebrālā trieka. Saku, ka viņam ir uztveres traucējumi. Bērnam teiktu, ka viņš pasauli redz, dzird un sajūt citādāk, tādēļ troksnis, kas tev šķiet pavisam parasts, viņam var sagādāt šoku un izbiedēt.

Var lietot tādus vārdus kā “īpašās vajadzības”, “invaliditāte”,”kustību traucējumi”,”runas (attīstības) traucējumi”. Ņem vērā, ka, jo jaunāks ir bērns, jo vienkāršākus vārdus jāizvēlas.

“Viņš nevar pastaigāt, jo viņa kājas strādā citādāk kā tavējās, bet viņš tiek uz priekšu lienot.”

Savukārt, ar vecākiem bērniem, droši var interesēties un uzzināt vairāk. Ja tava sešgadnieka grupai pievienojies ir bērns,kuram ir cerebrālā trieka, ir vērts kopā ar bērnu sameklēt-saguglēt atbildes uz jums abiem neskaidrajiem jautājumiem. Kauns ir nevis nezināt,bet negribēt zināt.

  1. Bērns iepazīst pasauli rotaļājoties, tomēr starp rotaļlietām reti vai nekad parādās kāds ar īpašām vajadzībām. Dažas firmas to mēģina labot, jo tipiskais bērns tā dabiski iekļauj savās spēlēs netipisko, bet bērnam ar īpašām vajadzībām ir iespēja ieraudzīt sev līdzīgo starp visām lellēm un supervaroņiem.

Toy like me – visdažādākās rotaļlietas un iemīļoti bērnu varoņi ar vienu atšķirību – katrai no mantām ir īpašas vajadzības. Dzirdes aparāts, ratiņkrēsls, neredzīgo baltais spieķis, suns pavadonis – bērns pierod,ka šīs lietas atvieglo dzīvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un spēlējoties ar šādiem varoņiem sāk pierast pie tā, ka citādāk pastāv un citādāk ir ok.

Uzzini vairāk šeit

2016.gadā pasaulē lielākā rotaļlietu kompānija LEGO nāca klājā ar jaunu figūru LEGO CITY komplektā – cilvēks ratiņkrēslā. Tas gan ne bez spiediena izdarīšanas uz viņiem no miljoniem cilvēku pasaulē, kuri izmanto ratiņkrēslu. Solis uz priekšu ir veikts un varbūt tu nākamajā dzimšanas dienā zināsi, ko dāvināt savam lego fanam.

Ja zini vēl kādas līdzīgas rotaļlietas, raksti komentārā!

  1. Man nav zināms, vai latviski būtu iztulkota vai uzrakstīta grāmata bērniem par īpašām vajadzībām, bet tas būtu ļoti vērtīgi. Kamēr es vēl par to sapņoju (un varbūt saņemšos to veikt pati), tikmēr varu ieteikt šādu sarakstu ar grāmatām bērniem angliski. Noteikti var atrast iespēju tās internetā iegādāties un bērniem lasīt angliski un tulkot pašam. Bērns caur grāmatu varoņiem piedzīvo un izjūt tik daudz, tas viņam noteikti palīdzēs veidot pozitīvu priekšstatu.

Grāmatu saraksts

gramata

  1. Seriāls, ko iesaku paskatīties visai ģimenei kopā. Amerikāņu Situāciju komēdija – Speachless. Stāsts ir par ģimeni ar trīs bērniem. Maya ir ir viņu mamma, kura bez bremzēm cīnās par labāku dzīvi viņiem visiem, tāpat kā viņu tētis Jimmy, kurš maz satraucas par to, ko domā citi. Meita Dylan aizraujas ar sportu, bet dēls Ray, kurš ir vidējais bērns, mēģina būt racionālais gals, kad situācija atkal ir ārpus kontroles. Vecākajam dēlam JJ ir cerebrālā trieka, lieliska humora izjūta un jāuzsāk mācības vidusskolā. Tā kā viņš nerunā, tad viņam pie brillēm ir stilīgs lāzeris, kurš uz viņa komunikācijas tāfeles veido vārdus. Lai ietu vidusskolā JJ vajag asistentu, kas tiek arī atrasts tur, kur netika cerēts.

speechless

Esam noskatījušies pirmās divas sezonas un, lai arī brīžiem kaitina ASV situāciju komēdiju stils, šis seriāls ir īsts apvērsums, jo lieliski izgaismo tik daudz problēmu, situāciju un prieka, ko nes dzīve ar īpašām vajadzībām. Daudzi stereotipi ir tiešām smieklīgi attēloti un pats galvenais – ļoti trāpīgi un viegli tiek vērtas durvis uz šo pasauli. ASV uzņemts ar lielu sajūsmu, jo beidzot tiek pārstāvēta televīzijā milzīga cilvēku grupa, kura līdz šim ignorēta, pie tam interesanti skatīties ir arī tiem, kuru dzīve nav saistīta ar īpašām vajadzībām. Es pati vairākās epizodēs ļoti labi varēju saprast JJ mammu, kura jau gadiem ir skaidrojusi vienu un to pašu, cīnījusies par elementāru pieņemšanu, tā uzaudzējot biezu ādu un asu mēli.

Tā nu mani ieteikumi ir iztecējuši un cerams radīs dzirdīgas ausis. Ja gribat šo rakstu papildināt, tad droši to dariet – rakstiet komentāru, vēstuli un es papildināšu rakstu ar kādu labu ieteikumu vai piemēru.

Tomēr liekas sarežģīti? Tad vēlreiz atgādināšanu – bērniem nav problēmu ar citādo un tā pieņemšanu. Viņiem ir interese, jautājumi, izbrīns pirmo reizi sastopot, bet viņi dabiski un ātri veido kontaktu. Ja nezini ko teikt, tad ļauj savam bērnam rādīt piemēru tev pašam, jo viņa attieksmi neierobežo nekādi stereotipi un aizspriedumi. Daži piemēri.

Montas klasē pagājušajā gadā sociālajās zinībās pēkšņi uzpeldēja jautājums – kas ir invalīds? Bērni atbildēja – tas ir cilvēks, kas sēž invalīdu ratos jeb ratiņkrēslā. Uz Montu neviens šo terminu neattiecināja, jo viņa pārvietojas ar kruķīšiem, bērniem tieši tā asociācija ir ar ratiem (es pārrunājot šo tēmu jautāju Montai vai bērni nosauca, ka tu esi invalīds). Bet neviens no bērniem neizteica nevienu sliktu piezīmi par šo tēmu, viņi visi ir tīri un labestīgi.

-B.

Manai meitai riteņi ratiņkrēslam ir ar “Frozen” varoņiem. Visi bērni tam pievērš uzmanību, viņiem ļoti patīk. Tas viegli palīdz uzsākt sarunu ar citiem bērniem un vecākiem. Meitas labākās draudzenes viņu pat apskauž, jo viņa ir peldējusi kopā ar delfīniem. Bērni tik dabiski veido draudzību.

-A.

Mūsu dēlam ir īpašas vajadzības un viņa māsa lepojas, ka pazīst atšķirigus bērnus un māk ar viņiem spēlēties. Esmu ievērojusi, ka bērnus izbrīna, ka mans bērns pauž emocijas ļoti skaļi, bet tiklīdz paskaidroju, ka tā viņš komunicē, tālāk problēmu nav.

-V.

Mans bērns nerunā un viņam ir grūti ātri izveidot acu kontaktu. Bērni vienmēr pie viņa pietupjās un to atrod, atdarina viņa kustības un priecājas lidzi, kad viņš par kaut ko smejas. Ļoti viegli uztver viņa atšķirības.

“Nākotnes pasauli” pirmo reizi ieraudzīju “Pauzē” (pasākums ģimenēm, kurās aug īpašie bērni). Tur lielā zālē skraidīja, brauca, kliedza, spiedza, spēlējās juku jukām īpašie bērni un viņu brāļi un māsas (tipiskie bērni). Neviens nevienu nešķiroja un strīdu situācijas bija pavisam tipiskas – kā sadalīt mantu, kā dusmās nekraut otram un kā kopā spēlēties. Neviens pieaugušais necēla gaisā uzacis, ja kāds skaļi pauda savas emocijas, neviens žēli neskatījās uz nabaga bērniņiem un visi vienkārši labi pavadīja laiku.

-Anete

Lai veicas sarunās ar saviem bērniem!

Lai izdodas sevī salauzt stereotipus, tā palīdzot augt paaudzei, kura pret atšķirīgo būs daudz tolerantāka un izprotošāka. Nemetiet plinti krūmos, ja sākumā iet grūtāk un īstie vārdi kavējas un pa vidu iemaisās kāds nepareizais vārds. Man arī prasīja laiku izravēt šo to no savas leksikas un arī es vēl tikai mācos, kā savas nezināšanas dēļ neaizskart cilvēku.

Lai ar katru septembri arvien vairāk īpašo bērnu uzsāk mācības parastās skolās, ko vēl aizvien vecākiem ar zobiem un nagiem ir jāizplēš! Lai sabiedrība un pilsēta kļūst iekļaujošāka un maniem draugiem no citām valstīm nav izbrīnīti jāprasa:”Kur jūs esat likuši visus cilvēkus ar īpašām vajadzībām?” Lai izglītības vadošie amati pārstāj likt šķēršļus un meklēt atrunas iekļaujošās izglītības realizēšanai, tā liedzot pilveidot sevi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un tipiskiem bērniem radot sagrozītu realitāti, kurā citādais nepastāv.

Hermanis septembrī sāks iet parastā dārziņā un es ļoti ceru, ka šis noderēs viņa grupas biedru vecākiem,  kā arī visiem citiem, kuri vēlas, lai viņu bērns redz cilvēku pirms viņa īpašām vajadzībām. Un kā vienmēr – darbs jāsāk ar sevi. Nākotne ir te.

Un šī bilde ir pārāk aktuāla, lai to neieliktu vēlreiz!

kopija

Minskas dienasgrāmata. Piezīmes.

 

Krāmējoties ceļam manī ir zināms īgnums. Saprotu, ka atteikties no Jāņiem par labu delfīniem ir grūtāk kā iedomājos, kad izvēlējāmies datumus. Gribās uz laukiem, gribās dziedāt, gribās pļavā, gribās siet sieru un dancot ap ugunskuru. Bet izvēle ir izdarīta un, soloties nākamajā gadā tad svinēt dubultjaudīgi, skatos uz priekšu.

Ceļu, tāpat kā pagājušajā reizē, esam pārdalījuši uz pusēm – pirmais posms ir tikt līdz Viļņai. Tā kā mūsu zēniem mašīnā patīk koncertēt un pat uz laukiem aiztikt var būt izaicinājums, tad mēģinām samazināt mašīnas laiku.

Līdz Viļņai tiekam diezgan mierīgi – daļu laika mazie protestētāji noguļ, daļu laika skatās mantas un daļu laika ēd visādus cepumveidīgos. To vismaz pēc tam varēs izsūkt. Secinājumi izdarīti pēc pagājušā gada komposta mašīnā, kad gurķi, burkāni, āboli un paprika zem autobeņķa bija izveidojuši kaut ko, ko neviens nebūtu ar mieru pagaršot.

Viļņā meklējam pirmo vietu, kur varētu dabūt ēst. Nonākam līdz tirdzniecības centram, kur pašā vidū ir bērnu laukumiņš, kur puikas var izkustēties pēc lielās sēdēšanas. Neticami, bet laukumiņš ir piemērots arī Hermanim un tā nu, Indriķim spiedzot smalkā soprānā, abi tur tusē. Bet,protams, viss jau nevar būt tik skaisti kā es te tikko aprakstīju. Pēc 10 minūtēm Indriķis ir bez biksēm (ne jau viņam vajag) un vēl pēc piecām abiem jau ir apnicis. Dodamies meklēt ēstuvi. Indriķis grib skriet uz visām pusēm, mēs uz maiņām skrienam pakaļ. Nevaram izvēlēties kur, nervozitāte aug, visur jāgaida un visur Hermanim besī un Indriķis sev apdraud dzīvību. Fun, fun, fun. Beidzot tiekam pie ēdiena, bet lūdzam saiņot līdzi, jo padevīgi atzīstam savu neprātu doties lielveikalā kopā ar puikām.

Ēdienam smaržojot pa visu mašīnu, uzreiz aiz Latviešu ielas, piebraucam pie savām Viļņas mājām. Aiz loga redzu peļķes un uzvelku Indriķim gumijniekus. Tā nu viņš dangā pa peļķēm, kamēr mēs izkrāmējamies no mašīnas. Mums ir vesels dzīvoklis, ļoti jauks, tikai var just, ka pirms Lietuva tika Eiropas Savienībā, te kārtīgi pīpēts.

Vakars un rīts parastais. Dodamies uz Minsku. Līdz robežai Dudū guļ, Hermanis ar dzīvi apmierināts – pilnīgi neticami. Robežā Miķelis aizpilda simtunvienu biļeti,talonu,skrejlapu, lec no mašīnas šurpu turpu, tiek pārbaudīts, cik tad ļoti mēs gribam tikt brīnumainajā Baltkrievijā. Visbeidzot dāma pārbauda mūsu seju sakritību ar pasē redzamajām. Ceļam bērnus pie stikla, lai tante, kura sēž aiz tā būdā, var salīdzināt. Cenšos saskatīt jautro pusi. Arī tādām lietām dzīvē jānotiek. Vēl intervija par mašīnu, alkoholu un cigaretēm, tad sieviete neglītā formas tērpā spiež pogu,ceļas šlagbaumis un mēs braucam. Ar klusu vaidu vērojam rindu, ko vajadzēs izstāvēt atpakaļ ceļā. Bet tas vēl tālu! Benzīntankā aiz robežas Miķelis pērk “kilometru skaitītāju”. Tas ir tāds plastmasiņš, ko pielipini pie mašīnas loga un viņš pīkst konkrētos ceļa posmos. Jo par atrašanos uz Baltkrievijas ceļa ir jāmaksā.

Pierunāju Miķeli piestāt pie lupīnām, salasu lielu pušķi mūsu divnedēļu mājām. Zēni turas godam,retu reizi tik iečīkstas. Ceļš paiet ātri un drīz jau esam Minskā. Caur veikalu braucam uz mūsu dzīvokli. Mūs sagaida dūšīga kundze, visu rāda un skaidro,bet es nevaru sagaidīt, kad viņa ies, jo gribas beidzot atslābt. Tas drīz notiek, solot mums atnest vietējā avota ūdeni, viņa atvadās. Liekamies diendusā. Viss ir labi.

Mūsu dzīvoklī ir ieturēts tāds new age sovjet style interjers. Man viss ļoti patīk. Šķiet, ka kļūstam par nedaudz citiem cilvēkiem tik ļoti citādā vidē.

Miķelis, bijis veikalā, gatavo vakariņas, puikas izpēta dzīvokli, jūtos ļoti iederīgi šeit. Varbūt tādēļ, ka bērnības pirmās atmiņas ir no laika, kad līdzīgā bloķenē dzīvojām. Pa pirmā stāva logiem var redzēt, kurš nāk, kurš iet. Virtuve ir maza un omulīga, tulīt uzcepšu kādas maizītes, jo taču palūdzu Miķelim veikalā nopirkt kārtaino mīklu… manas pārdomas pārtrauc Miķelis:

-Anet, kur tu redzi te cepeškrāsni?

-Zem plīts!

-Bet te nav!

Vaimandieniņ, tiešām nav. Es liekot gulēt Indriķi izdomāju, ka jāuzcep kaut kas cepenē, lai māja smaržo un ir drusku svētki,bet uz virtuvi jau apskatīt neaizgāju, tikai pieņēmu, ka noteikti ir. Tā nu paliku ar savu mīklu un secinājumu, ka nevajag lekt augstāk par savu pakaļu.

Vakars parastais. Visi guļ. Es te virtuvē rakstu un pa vaļējo logu klausos kā veči nāk mājās no dienas. Pirmā stāva eksotika. Ir tā mierīgi, rīt būs atkalredzēšanās ar delfīniem. Ceru, ka Hermanim būs īsāks pierašanas laiks. Un vēl es ceru, ka Dudū neieleks līdzi. Arlabunakti!

7.00. Vāru savai baltkrievu ģimenei putru. Indriķis jau no 6.00 ir augšā, tika indēts ar Pepu telefonā, jo man tā vēl drusku gribējās gulēt. Dzirdu, ka Hermanis jau arī lallina, Miķelis vēl guļ. Aiz loga uz soliņa jau kaut kāds veču mītings notiek, tiem gan miegs nenāk.

9.10. braucam pie delfīniem. Esam diezgan patālu iekārtojušies, tādēļ tagad jāmācās baltkrievu satiksme. Neviens nevienu negrib laist pārkārtoties. Pa ceļam saprotu,ka esmu aizmirsusi pamperus, iebraucam aptiekā. Laikam jau esmu satraukusies.

Lecam ārā no mašīnas un pa nenormāli augstām un invalīdiem 0% piemērotām trepēm kāpjam uz delfināriju. Hermanis jūtas labi, Dudū sajūsmā spiedz. Naivi ceru, ka Indriķis tomēr neleks uz galviņas baseinā un es redzēšu Hermaņa nodarbību. Jā,protams. Hermanis vēl līdz galam nav iestūķēts hidrā, kad Indriķis jau ir iesēdies delfīnu izšļakstītajā ūdenī. Miķelis sola pafilmēt un es ar slapjdibeni eju vazāties pa zoo.

Ielieku viņu ratos un braucam. Esmu pikta. Gribas būt tur augšā, bet neko, ostot sūdaino gaisu, dodamies pie zvēriem. Mēģinu neredzēt daudzu zvēru nožēlojamos dzīves apstākļus un kvadrātmetrus. Rādu Indrikim, kaut ko stāstu,bet domās esmu pie Hermaņa.

Kā viņam iet?

“Ū-ū saka pūce”

Vai viņš raud?

“Re, lapsa, tā pati, kas mūsu skaitāmpantā dejo mežmalā”

Vai ir nobijies?

“Un te lauvas kungs laiza pakausi lauvenei, netraucēsim šo intīmo mirkli”

Vai viņam auksti?

“Tas ir strauss”

“NĒĒĒĒĒĒ, NĒĒĒĒ” kliedz Indriķis. Paskatos pulkstenī. Ejam atpakaļ.

Hermanis jau ir pie tēta. Pakojamies, žāvējamies, ķeram Dudū un braucam.

Zēni mašīnā mierīgi, tikai mēs tādi saviļņoti. Gājis labi, tikai drusciņ ieraudājies. Visu darījis, ko treneris licis. Lieliski! Un tikai pirmā reize!

cof

Un tomēr nobirst mums asara. Spriedze atlaižas. Pie tādiem lieliem notikumiem tu vienmēr kā no jauna satiecies ar savu bērnu, kurš ir pavisam citādāks. Tu no jauna satiecies ar sevi vecāka lomā, kurš tik daudz laika pavada ieracies savā galvā, meklējot pareizo ceļu, taku, veidu, terapiju, pieņemšanu, ritmu utt., apšaubot sevi ik uz soļa. Nē, nav viegla īpašo vajadzību pasaule – uzdevumi ir lieli, svarīgi, bet karti un minerālūdens pudeli neviens nedod. Tad nu daudz laika un spēka tiek iztērēts sitoties pa brikšņiem. Agrāk vai vēlāk tas ceļš jau atrodas, bet grāvis tam vienmēr ir līdzās. Un tad nu pie lieliem notikumiem un saviļņojumiem tu ej tā ar vienu kāju pa to skumju grāvi. Bet drīkst un varbūt pat uz brīdi vajag. Viens no pieņemšanas uzdevumiem – necensties to grāvi aizrakt,atļaut tam vienmēr būt līdzās.

Pusdienas un gulēt. Ceļamies, ēdam, dodamies izpētīt rajonu. Ejam uz tuvāko parku kur, gluži kā saimniece mums stāstīja, centrā ir tāda kā strūklaka, tāds kā avots, kur cilvēki ar bačokiem rokās ņem sev dzeramo ūdeni. Arī mums tāds mājās ir, ko paļāvīgi arī dzeram.

Vēl nedaudz uz priekšu ir tāds kā bērnu laukumiņš. Metāla stangu veidotas šūpoles, kuras čīkst kā šausmenes soundtrackā. Ar tādām dabūt pa galvu ir game over.

Dodamies uz priekšu. Parks drusku kā mežs, drusku kā bērzu birzs, neviens neaizraujas ar zāles pļaušanu. Aiz parka ir uzstādīts neliels atrakciju parks, kurš nedarbojas. Indriķis ar Hermani tomēr pēta atrakcijas. Pie tām mazajām braucamajām mašīnām, kuras visus arī kaitina Vērmanītī, stāv ķeblītis ar minerālūdeni. Tas mani dara aizdomīgu. Tik tiešām! Netālu ir būda, kurā sēž divi veči, ja tos uzrunā, tad parks strādā. Lieliski izdomāts!

Indriķis tiek mašīnītē, ko ar pulti vada Miķelis. Abiem ļoti patīk, nu labi, Miķelim drusku vairāk, jo viņš apgalvo, ka labākas spēļmantas viņam dzīvē nav bijis.

Ejam pēc saldējuma, ar to cīnoties dodamies mājās. Visi netīri un visi laimīgi. Vakars parastais.

4.30. Indriķis ir augšā. Nu wtf. Pus6 padodos viņu vēlreiz aizmidzināt un eju vārīt kafiju un putru. Indriķis tikmēr priecīgi ēd tomātus, bet es brīnos, ka arī šajā agrajā stundā veči aiz loga sasaukuši sapulci. Pēc pusstundas arī otrs baltkrievu cīrulis ir augšā. Nodarbība tikai 10.00, izdodas Indriķi pierunāt pagulēt no 8.00-9.00.

Miķelis mūs ceļ augšā, samiegojušies lecam mašīnā. Hermanim tāpat kā pašā vakarā ir maza temperatūra. Tā pie delfīniem mēdz notikt,ceru,ka nebūs sliktāk. Soreiz sarunājam, ka Indriķi ganīs Miķelis un es varēšu paskatīties nodarbību.

Hermanis iesāk labā garastāvoklī. Tomēr pašā sākumā ir tāds vingrinājums kā “delfīnu diriģēšana”, bērni kustina gaisā rokas un delfīni ļoti īpatnējā skanējumā “dzied”. Hermanis nobīstas un sāk raudāt. Es redzu, ka viņš satraucies. Treneris mēģina pārslēgties uz citu uzdevumu, bet Hermanis tik velk savu skumjo dziesmu. Delfīns izlec krastā, Hermaņa aukstās, plikās pēdas tiek pieliktas pie delfīna siltajiem sāniem. Raudāšana rimstas, bet kā par nelaimi delfīnus sāk “diriģēt” paralēli strādājošais puisis ar treneri. Hermanis atkal dod vaļā brēcienu. Redzu, ka trenerim neizdodas viņu nomierināt un man tik ļoti gribas turp teleportēties. Viņš mēģina gan tā, gan šā, bet Hermanis jau tuvojas histērijai. Es jau malā esmu sev izplēsusi matus no galvas. Viņi kāpj ūdenī. Nu pa īstam es nekad Hermani tādu neesmu dzirdējusi. Pielecu kājās. Bet tomēr sevi apturu. Negribu būt psihā māte, kura iet atņemt trenerim bērnu, pati lecot baseinā. Jāuzticas. Jāpaļaujas. Pagriežos pret logu un pinkšķu. Kaut ātrāk beigtos. Ienāk Miķelis ar Dudū. Miķelis dzirdot Hermaņa žēlabas arī sadrūmst. Man fiziski sāp visas iekšas no tās skaņas. Ar to varētu no manis visu izspīdzināt.

Nu jau viss. Miķelis iet mazgāt un ģērbt Hermani, mēs ar Dudū izejam ārā. Skatamies trīs skumīgus lemūrus. Es gaudoju tāpat kā Hermanis pirms brīža.

Braucam mašīnā un man asaras sprāgst neapturami. Es pavisam rupji un tieši, paceltā balsī apšaubu visus kāpēc esam šeit, kāpēc mums tā, kāpēc, kāpēc, kāpēc… Jūtos šausmīgi, kaut Hermanis jau sen nomierinājies grauž cepumu. Miķelis mēģina iepilināt kādu racionālu pili manā asaru jūrā, bet es nevaru savākties.

Nav noslēpums, ka rehabilitācijā arī ir miglas zona. Delfīni tajā ietilpst. Pētījumos nevar pierādīt efektu, atsauksmes visdažādākās. Mēs vienojāmies, ka darīsim (izmēģināsim) visu, kas var palīdzēt, kamēr vien tas nerada kaitējumu Hermanim.

Man šodien šķiet, ka šī robeža, ja netika pārkāpta, tad vismaz bija bīstami tuvu. Un jā, viņš raudāja (es arī, protams) arī pagājušajā reizē un ir vajadzīgs laiks, lai pierastu, daudzi bērni raud, bla, bla, bla, bet vienalga. Bija traki.

Nu jau pusdienlaiks. Visi nomierinājušies. Mēģinu sakopot domas un turēties pie pozitīvā. Pēc pagājušās reizes Hermaņa uztvere būtiski uzlabojās, tādēļ esam šeit atkal. Ja pagājušajā reizē tas bija eksperiments un piedzīvojums, tad šoreiz jau braucam ar kaut kādām gaidām. Mēs gan ne uz ko neceram, bet tomēr ceram. Nu gluži kā visi(daudzi) īpašie vecāki, kuri gatavi kaut padusi purkšķināt, dejojot pa pilnmēness pielietu lauku, ja vien pastāv kaut maza cerība, ka tas varētu kā līdzēt.

Kompensējam visus kreņķus ar picu vakarā. Domino vēl akcija – otru saņemam pa brīvu. Pastaiga pa rajonu, saldējums. Šajos trīs teikumos ietilpst vismaz 300 pusotrgadnieka skandāli. Nedrīkst kāpt uz sveša moča, nedrīkst braukt ar strādnieku traktoru, nedrīkst skriet aiz letes utt. Hermanis skandālus atbalsta tiem pievienojoties. Vakars. Tā mīlestība, kas pārņem pret bērniem, kad viņi guļ, ir kā dopings bērnkopībā.

bty

Diena nr 3. Pieripojam pie zoo izgulējušies un labā garastāvoklī. Noparkojam mašīnu pie skumīgā roņa un kāpjam augšā. Daudz runājām ar Hermani par to, kas vinam jādara un ko ar viņu darīs, Miķelis vēl parunās ar treneri. Kamēr Hermanis ģērbjās Indriķis jau protestē, ka nedrīkst skriet, kur gribās, un tā nu es nolemju turpināt savu zoologa izglītību – dodamies ārā pie zvēriem.

Te zirgs, te putni. Pēkšni Indriķis izslīd caur restēm un tiek līdz sietam pie kaut kādiem eksotiskiem putniem. Jezus Marija. Es caur restēm, protams, nevaru izslīdēt. Makškerēju viņu ārā, protams, skandāls pamatīgs. Mūs vēro daži zvērkopji, atstutējušies pret grābekļiem. Piesarkušu seju un šņācot stiepju viņu prom. Tiekam līdz pūcēm. Tās ir labas un Indriķis samierinās ar likteni.

Es domāju par Hermani. Tomēr arī priecājos, ka neesmu tur, jo esmu par mīkstu vērošanai no malas.

Spēļu laukumiņs, kioski, lauvu saldais pārītis, kas jau otro dienu salipuši kopā. Daudz vietas viņiem nav, tad nu viņi vismaz ir viens otram.

IMG-20170628-WA0015

Pēkšņi pamanu, ka netālu no lauvām ir nožogojums ar tādām kā mājas kazām un jēriņiem, kur atļauts ieiet cilvēkam. Mēs arī ejam. Paijājam un pētām, tur ir arī vistas un pāvu pāris, kuram gar kājām skraida kāmīši. Manām jaunā zoologa acīm neparasta kombinācija. Indriķis parauj aiz auss kaziņu, ko vēlāk dzirdu barotāju nosaucam par Lanu. Atvainojoties galvā viņai veltu Raimonda Paula dziesmu “Lana’’ un mēs ejam atkal augšā pie delfīniem un ba-ba.

Esot gājis grūti, bet neesot tik traki raudājis. Dusmojas, jo negrib darīt kaut kādus vingrinājumus. Treneris saka, ka dusmojoties viņš strādā labāk. Es padodos par šo domāt. Ja jau esam šeit, tad jāpaļaujas uz cilvēku, kurš par šo zina labāk.

Braucam uz tirgu. Visiem briesmīgi gribas ēst. Gribas kebabu no šaubīgiem kioskiem ielas malā, bet bērniem jau vajag kaut ko normālāku. Par laimi mums, blakus tirgum slejas gigantisks Lido.  Dzirnavu tornī ir atsevišķa bērnistaba, kur mēs visi paspējam paēst un daži arī paspēlēties.

Spraužam bērnus ratos un dodamies uz tirgu. Tik labs. Uz kiosku durvīm plivinās tukšas paciņas no garšvielām un sausajām zupām, tā prezentējot plašo izvēli. Vairāki stendi ar īpašiem, bieziem plastmasas maisiem. Pie katra stenda pa omei.

Ejam cauri dārzeņu – augļu sadaļai. Visas mani sauc par “ģevošku” un grib, lai es pagaršoju tieši viņu ķiršus vai nektarīnus. Indriķis ar Hermani arī stūķē zemenes un neprotestē pret ilgo čammāšanos pa ailēm. Milzu ķņada. Novērtēju kā katrs izkārtojis produktus. Vienam nektarīni piramīdā, citam tāpat kastē, bet ir arī tik rūpīgas, ka pat ķirši izkārtoti vienādās rindās, nevis kaudzē. Pērkamies,garšojam, joņojam cauri. Puikām sāk beigties baterijas un pacietība.

Atpakaļ braucot ir ļoti minskīga sajūta – līst lietus un radio skan “vipim za ljubov” (nezināšu izpildītāju). Pusdienu miegs.

Tā kā Indriķim ļoti patīk traktori un smagie, tad vakarā viņš tiek pie tādas spēļu mašīnas. Ir labi.

Ceturtās dienas pēcpusdiena. Indriķis pamodies skatās multenes, lai neskrietu apkārt un nemodinātu brāli. Es paņemu datoru, lai mēģinātu uzrakstīt kau ko no šī rīta vētras.

Viss ir tāds nekāds. Pa druskai aizčammajāmies, sakasījāmies, pa druskai nepaēdām un tā. Šoreiz nodarbībā sēdēju es. Pirms tam Hermanim ilgi visu stāstīju un skaidroju. Sadevām saldumus, lai ir labs garastāvoklis un sugar rush. Dziedāju dziesmiņas un smīdināju. Pienākot trenerim Hermanim saku, ka tagad jāiet, viņš saprot un iekrampējas manī. Dodu viņu prom kopā ar uzmundrinošiem saukļiem. Tā nu viņi abi aiziet. Hermaņa uzmesto lūpu var redzēt pa gabalu. Drīz sākas raudāšana, kas šoreiz vēl turas kaut kādā normas tonalitātē. Uz grūtākajiem vingrojumiem Hermanis kliedz kārtīgi. Dusmīgs un aizvainots. Es mēģinu sev izbetonēt iekšas un “sūtīt labas domas”, bļ**. Uz beigām kļūst trakāk. Man ir grūti izturēt raudāšanu un bezspēcību, Hermanim grūti izturēt nodarbību – kāpšanu pāri visām savām robežām. Atnāk Miķelis ar Indriķi, kurš kazu sētā jau izvārtījies pa sūdiem. Miķelis pikts, ka nebrīdināju, ka tur ir sūdi. Es šņācu pretī, ka tas tā kā loģiski, jo tās tak pamperī tur nestaigā. Hermanim fonā kliedzot sastrīdamies. Indriķis pievienojas, jo negrib vilkt nost sūdainās bikses. Es jau zaudēju pacietību. Ar varu uzvelku tīras bikses un saku, lai viņi iet ārā. Man jau sen viss ir par daudz. Āāāāāāā. Nodarbība beidzas, eju pakaļ Hermanim. Hermanis sēž ar treneri uz krēsla pie dušas. Hermanis ir pilnībā mierīgs. Nezinu vai tas tādēļ, ka jau iekšā salauzts vai tādēļ, ka tās ir tikai dusmas uz to brīdi. Treneris saka, ka viss ir labi, bla, bla. Es paņemu Hermani, ģērbjamies.

Pēc brīža jau visi esam mašīnā. Es pinkšķu. Gribas plinti mest krūmos. Es nesaprotu, kas jādara. Vai jāpaļaujas vai jāsaka stop. Nu kā lai mēs pieņemam šos lēmumus. Nav neviena bukleta vai pamācības. Gribas lamāties kā Lembergm un džekiem pie mūsu poģīša. Gaudoju un “skaļi diskutējam” visu ceļu līdz mājām. Pusdienlaiks.

Mēģinu kaut kā atšķetināt domu un emociju kamolu, kamēr Indriķis blakus man meditatīvi šņāc. Pārlasu iepriekšējo pieredzi. Tur ceturtajā nodarbībā Hermanis jau neraudāja. Tomēr Hermanim ir noticis liels savas gribas lēciens pa šo gadu. Izteikts “my way vai highway”. Un grūtā treniņā nav nekāds viņa way. Tomēr virzos lēnām pie atziņas, ka šis viss ir vairāk par mani un manām emocijām. Jo es pa īstam eju cauri sēru un pieņemšanas ceļam pirmo reizi. Tolaik, kad viss tas nāca pār mums, tad es biju stāvoklī vai Indriķis bija maziņš un pie krūts. Es daudz sevī apspiedu un dzinu sevi saņemties,jo maniem bērniem taču vajag mierīgu un stabilu mammu. Tā nu šī saņemšanās man ir rikošetā trāpījusi atpakaļ un ar to strādāju jau vairākus mēnešus, apņēmusies šoreiz līdz galam visu izsāpēt un izjust, lai nākotnē vairs nepiemērotos brīžos nesprāgst ārā nesakārtotas šūplādes. Esmu ļoti tālu no “mierīga un stabila”. Tas viss tagad ir pa vidu arī tagad.

Nu jau visi mostas, iesim ārā saulainajā dienā nostaigāt to rīta cēlienu nost.

Gorkija parks mūs nepievīla. Mašīnītes,lecamies pūšļi, karuseļi, saldējums, maksas tualete komplektā ar tantuku, jogotāji, bezjēdzīgi kioski, saldējums. Varens vakars.

Piektās dienas pēcpusdiena. Piektā nokliegtā nodarbība aiz muguras. Šodien saņēmos un uzmanīgi vēroju kāda veida raudāšana tā ir, vai tiešām tikai dusmas, jo negribas grūtos uzdevumus. Arī Miķelis skatijās. Bija traki. Es arī beigās gaudoju līdzi. Treneris saka, ka būs ok par spīti grutībam. Mēs tomēr nejūtamies ok par šo. Jā, iepriekšējā reizē arī Hermanis raudāja pie grūtākiem brīžiem, bet tagad protests sākas jau no pirmās sekundes un sasniedz histēriju pašās beigās. Tiklīdz nodarbība beidzas Hermanis gan ir mierīgs kā jūra, tāpat arī tad, kad delfīns viņu vizina apkārt baseinam. Es nezinu kā šo iztulkot, Miķelis arī nezina un neviens uz pasaules nezina. Hermanis nerunā un mēs jau trīs gadus nodarbojamies ar pašrocīgu tulkošanu. Nolemjam tā – pa brīvdienām atpūta, pirmdien no rīta lūgšu treneri vai es nevaru nodarbības pirmajā daļā piedalīties, lai Hermanis būtu mierīgāks. Ja neļaus, tad uzticēsim trenerim uz vēl vienu nodarbību. Ja tā būs tikpat bēdīga kā šīs nedēļas nodarbības, tad brauksim mājās. Life is life. Kā būs tā būs. Kārtējais nepareizais pagrieziens īpašo vajadzību džungļos.

Nedēļu vēlāk, rakstu no Rīgas.

Tā piektdiena pagāja smagās pārdomās, sarunās, konsultācijās un visa rezultātā mēs nolēmām, ka vispareizāk būs braukt mājās. Jo vienīgais kompass ir un paliek mūsu (vecāku) iekšējās sajūtas un tās teica stop. Nebija viegli šo lēmumu pieņemt, jo likās, ka mēs padodamies, bet tā jau nav. Mēs vienkārši sekojam mūžam mainīgajam kursam īpašo vajadzību pasaulē.

Tā sestdienas rītā mēs izbraucām un mašīnā tusējām visu dienu. 3,5 stundas mēs nīkām uz robežas. Tas bija izaicinājums, bet bērni apbrīnojami labi turējās. Piejamās izklaides – kāpt iekšā/ārā no mašīnas, pastaigāt pa asfaltētu celiņu kopā ar citiem nobesītiem bērniem un vecākiem, iet draudzēties ar fūru šoferiem un kāpt viņu mašīnās, ēst. Izmantojām visas opcijas.

dav

Lietuvā gāza lietus un puikas aizmiga. Iebraucot Latvijā pārņēma sajūta, ka lēmums ir pareizs. Pēdējo posmu Indriķis izturēja uz multeņu bāzes un Hermanis uz cepumu.

Mājas, mīļās mājas. Briesmīgs pārgurums, bet ir labi.

Šo nedēļu, pateicoties lietavām un vēlmei pēc miera, pavadījām mājās. Kārtojām, pārbīdījām,  gatavojām un atpūtāmies. Hermanim nebija neviena nodarbība. Bijām diezgan parasta ģimene, kas bija jauka pārmaiņa. Piektdien puikas aizceļoja uz laukiem, lai mēs varētu drusku atpūsties divatā. Tā bija iespēja arī sakārtot galvu un izrunāties.

Hermaņa rehabilitācija turpināsies, turpināsim strādāt gan ikdienā, gan plānosim citas rehabilitācijas kūres, kurās ieguldīsim arī atlikušo delfīniem saziedoto naudu. Emocijām norimstot saprotu, ka tomēr kontakts ar treneri šai pieredzei bija izšķirošs. Un tas nebija labs un Hermanim piemērots. Es nesaku, ka viņš ir slikts treneris, viņš vienkārši nebija mūsējais. Ja tavam bērnam ir uztveres traucējumi, tad kontaktam ir milzīga nozīme. Vai viņš viņu jūt, saprot, kāda ir viņa balss, kustības, pieeja – viss ir svarīgi. Tieši tāpēc mēs nevaram lēkāt pa visu Rīgas poliklīniku rehabilitācijas rindām, katru reizi ejot pie cita speciālista. Hermanim nevar būt 10 logopēdi, 10 dažādi fizioterapeiti utt. Mēs atrodam savējo, kuram ir zināšanas, pieredze un kontakts ar Hermani un tad mēs pie viņa turamies. Tas maksā naudu, bet vismaz nodarbībām ir jēga, nevis tās tiek noraudātas vai notizlotas.

Pārlasot savas piezīmes sapratu, ka esmu diezgan skāba. Ja vēl salīdzina ar delfīnu dienasgrāmatu pirms gada…ak, kur gan palikusi tā enerģija un pozitīvais skats uz visu. Tagad, pēc mazas atpūtas, es jau jūtos tuvāk tam pozitīvajam agregātstāvoklim, kas vispār ir man raksturīgs, bet arī saprotu, ka “it is what it is”. Un jocīgi ir nevis tas, ka manī šobrīd ir zināmas sāpes, straujā tempā absolvējot vienu Gandī klasi pēc otras, bet jocīgi būtu, ja es šajā visā ceļā būtu nemitīgi priecīgā,pozitīvā, visvarošā, nekadrokasnenolaidošā. Es tāda neesmu. Man katru dienu ir jāizjūt tik dažādas emocijas, nav nekāda taisnā, mūžam labā, kursa. Un es laikam beidzot sāku arī sevi šajā pieņemt un saprast. Šajā, kur “nevaru” un “negribu” ir ok. Tikpat ok kā “šodien būs lieliska diena un es visu paveikšu”. Tā nu es atkal atvirpuļoju pie tā, ka Hermanis visiem, kuriem ir ar viņu draudzība, liek pieņemt un mācīties sevi pašu. Un,ak, vai, cik nesmukumu tur neatklājas un kādi darba lauki paveras. Bet, ja tev ir tikpat liela dūša kā viņam, tad tu ar to visu sāc strādāt. Programma tāda pati kā viņam – katru dienu pa drusciņam uz priekšu. Jo nav nekāda “magic pill”, kas spēj Hermaņa rehabilitāciju vai mūsu garīgo izaugsmi sakompresēt vienā dienā, vienā uzdevumā.

Viss notiek, viss turpinās.

P.S. Atvainojos, ka tik gari un pašķidri. Tiem, kuri tika līdz beigām, te divas Hermaņa bildes no jaunā Baronielas laukumiņa, kur arī Hermanim ir divas atrakcijas piemērotas!

Par Hermani un mūsu tikšanos

_AGN6835Krāsnī cepas kūka un es gremdējos mammu nostaļģijā. Pirms trīs gadiem pusnaktī sākās mūsu nakts ceļojums, kur pret rītu satikām Hermani.

5.maijs man jau bija saplānots – jābrauc pie Māras apraudzīt mazā Ronja. Rīts ir slinks un miegains,no gultas izveļos tik ap vieniem dienā. Esmu ļoti liela. Aizripoju uz dušu, uzvelku vienīgo, kas der un dodos ceļā. Izkāpjot Maskačkā, piesēžu uz soliņa. It kā sāp vēders, it kā grūtāk elpot. Saņemos un ripoju pie Māras.

Ar lielu sajūsmu iepazīstos ar mazo meiteni, ko Māra šķiet tur divās plaukstās, tik smalka un skaista… Man arī drīz būs tik mazs bēbītis. Neticami. Emocionāli pārrunājam visu, kas mūs saviļņojis, bet sarunu laikā jūtu, ka sāk vilkt vēderu. Neapzināti aizeju līdz virtuves letei un pie tās šūpojos. Māra aizdomīgi skatās. Sajūtas pieņemas spēkā un Māra saka, ka šis izskatās pēc kaut kā no dzemdību pasaules. Tā kā viņa ir svaigdzemdētāja, tad ticu uz vārda un zvanu Miķelim. Viņš jau drīz ir pakaļ, braucam mājās ēst un gulēt – jākrāj spēki, ja nu tiešām šī ir īstā diena. Izdodas pagulēt divas stundas, pamostos un jūtu, ka vēders turpina maigi savilkties. Pabrīdinam mūsu Astrīdu. Skatāmies seriālus. Paskatos pulkstenī- pusnakts.

Vecmāmiņa man stāstīja, ka, ūdeņiem plīstot, esot bijusi sajūta, ka vēderā plīst striķītis. Man likās ļoti jocīgs salīdzinājums. Līdz brīdim, kad striķītis plīst manā vēderā.

Izlecu no gultas, pēkšņas veiklības pārņemta, un gaidu, ka nu tik plūdīs. Pak, pak. Izpaliek iztēlotās upes. Miķelis zvana Astrīdai, bet es jau zaudēju saikni ar realitāti, jo uzreiz ir klāt pirmā kontrakcija. Ieķeros kumodē. Apdullinošas sāpes. Esmu šokā. Šis ir sākums? Kā būs tālāk?

Kontrakcija pāriet un man jau šķiet, ka viss sāpju tolerēšanas limits ir jau izsmelts. Saprotu, ka kontrakcijas laikā no šoka neelpoju vispār. Noskaņojos elpot un atbrīvoties uz nākamo kontrakciju, kas ir klāt pēc trīs minūtēm. Jezus Marija (ar latgaļu akcentu)! Prātā nāk vecmāmiņu izteicieni un arī šis tas rupjāks, jo sāp tā, ka melns iet gar acīm. Te nu bija cerētā lēnā iešūpošanās ar ilgajām pauzēm starp kontrakcijām.

Miķelis ir savācis mūsu parpalas (jo nu vajadzēja man līdzi tieši visu) un mēs dodamies uz mašīnu. Atskatos uz dzīvokli, kurā atgriezīsimies nu jau trīs un nekas vairs nebūs kā līdz šim. Šņuk, šņuk, paspēju vēl izspiest asariņu.

Uzvilktajam pamperim čaukstot eju uz mašīnu, bet saļimstu pie mājas stūra, jo atkal klāt batshitcrazy kontrakcija. Apķērusi notek cauruli atbrīvojos no vakariņām. Šo darbību atkārtoju vairākas reizes un smukuma labā turpmākajā stāstā to pārdēvēšu par “dziedāšanu”.

Esam mašīnā un startējam uz “Harmoniju”. Miķelis brauc pa Brīvībeni un es uz katras bedres vaidu. Līdz šim es dzīvoju laimīgā neziņā par to, cik bedraina tā ir. Atkal kontrakcija. Saprotu, ka es nespēju izturēt braucošu mašīnu kontrakcijas laikā. Tā nu Miķelis ik pēc trīs minūtēm stājas malā. Ceļš izvēršas mokošs. Padziedu pie Brīvdabas muzeja, padziedu arī Vangažos. Viss ir tādā pusnemaņā, nemaz nespēju pacelt acis uz augšu. Dodu Miķelim dažādas komandas – tagad mani mierini, tagad aizveries, tagad paijā, tagad liec mieru. Jūtos traka un jūtu arī bailes – uz ko es esmu parakstījusies? Vai es šo varēšu?

Pēc 200 gadiem pieripojam pie Harmonijas. Astrīda mūs jau sagaida, paspējusi mūs apdzīt, kamēr es pa grāvmalām dziedāju. Pusrāpus tieku iekšā. Knapi dzirdu, ko viņa saka, viss šķiet kā skanam no slikta radio. Nespēju pacelt acis, sāp nenormāli.

Tiekam līdz istabiņai, es saku, ka gribu, lai man pārbauda atvērumu, lai saprotu, cik tālu esmu tikusi. 4cm. Oioioi.

Astrīda ierosina atgulties, bet es nespēju. Uz katru kontrakciju lecu kājās, elpoju kā tanks un ar nagiem ieķeros sienā.

Izveidoju absurdu rutīnu, kuras sākums ir gultā, tad uz kontrakciju lecu kājās, halātam plandot rikšoju uz tualeti, sēžu tur, kontrakcija beidzas, velkos atpakaļ uz gultu, atguļos un viss sākas no sākuma. Tā nu es tur plivinos par spīti ieteikumiem pataupīt spēkus. Nezināmu iemeslu dēļ man to vajadzēja. Miķelis mani, labu gribēdams, mēģina apturēt, bet dabū dzirdēt vienīgo rupeklību, ko tajā naktī teicu skaļi.

Atelpas nav. Viena kontrakcija pēc otras, mežonīgas sāpes. Lieku lietā visu, ko esmu lasījusi, mācījusies, trenējusies. Nevaru rast sev vietu. Esmu ierāvusies sevī un negribu nevienu sev klāt, negribu, lai runā. Līdzpaņemtā mūzika stāv neieslēgta. Gribu klusumu. Tas tiek respektēts.

Astrīda mani ierosina pārbaudīt,bet kamēr guļos saņemu tādu dūrienu mugurā, ka piedziedu pilnu istabu. Sirsnīgi un ilgi. Kamēr Miķelis to likvidē, es tenterēju uz istabu un domāju – nu kā es, bļāviens, varu te vērties kā zieds, ja man visu laiku jādzied. Lūdzu Astrīdai to apturēt, viņa man iešpricē un vismaz šī sadaļa beidzas.

Aiz loga sāk parādīties gaisma un man zūd spēki. Nespēju vairs noturēt domas un racionālo saprātu. Gribu bēgt, izslēgt tās sāpes. Tad kaut kas mainās, Hermanis noslīd zemāk un pēc sajūtām šķiet lauž nost manu astes kaulu. Sākas sāpes, kuru fonā kontrakcijas pat nefiksēju. Ārprātā sāp mugura un esmu pārliecināta, ka tūlīt būs krakšķis un tā pārplīsīs. Šīm sāpēm nav atelpas un es sāku krist panikā. Nometos uz grīdas un vaidu, kliedzu, ka mirstu, ka nevaru, ka negribu,ka un ka un ka…Ļauju sev uz mirkli padoties, lai atkal man acu priekšā uzpeldētu lielais mērķis- bērns. Kā viņš jūtas, kamēr es te vārtos un sevi žēloju?

Savācu sevi rokās un galvā sev ieslēdzu Iļģu “Spēlēju dancoju” noslēgumu. Pieķeros pie palodzes un velku sevi augšā. Skatos uz austošo dienu, jūtu sevī Leldes un Tota spēku, atsāku pamatīgi elpot, paceļu galvu augstāk, drīz jau mēs tiksimies, es visu izdarīšu! Episks brīdis, ko pārtrauc Miķelis pasniedzot man koka bizbizmārīti ar kuras kājām viņš piedāvā man pamasēt muguru. Es viņam veltīju skatienu. Viņš ātri saprata kļūdu.

Lai arī esmu saņēmusies, sāpes mazākas nekļūst un es gribu uz vannu. Astrīda mani iepriecina ar ziņām par 9 cm un es dodos uz ūdeni. Vannas istabā beidzot pāriet muguras laušanas sajūta un paliek “tikai” kontrakcijas. Iekāpju vannā. Vēl trīs kontrakcijas viena pēc otras un tad pēkšņi viss. Viss norimst un es sekundes simtdaļā aizmiegu. Guļu kādas 10min, Miķelis jau sāk iestresot, bet tad es ar kliedzienu mostos, nokrītu uz ceļiem un saucu Astrīdu. Klāt ir pilnīgi cita veida sāpes un skaidrs, ka sākas izstumšanas periods.

(Liriska atkāpe – daudz sieviešu piedzīvo,ka pirms izstumšanas perioda iestājas pauze. Bezspēkā daudzas tiešām piemieg, ja to ļauj. Tikmēr ķermenī notiek hormonu pārkārtošanās un sagatavošanās grand finale.)

Mans grand finale ilgst aptuveni stundu. Salīdzinot ar iepriekš piedzīvoto tas šķiet kā atpūta. Sāp mazāk un citādāk, starp kontrakcijām ir kaut neliela atelpa. Jūtu kā Hermanis tuvojas un atslīd atpakaļ, divi soļi uz priekšu un viens atpakaļ. Drusku sevi sāku žēlot un taupīt. Astrīda to redz,saka,ka būs klāt uzreiz, kad ļaušos un darīšu uz 100. Sajūtu gamma pieņemas spēkā. Rūcu un rēcu kā zvērs (zemās skaņas palīdz). Ir jau pavisam tuvu un pēkšņi man liekas, ka kontrakcijas atslābst. Prasu Astrīdai tableti, viņa mīļā miera labad iedod, placebo nostrādā, es saņemos un nākamajā kontrakcijā,mana rēciena pavadījumā, Hermanis piedzimst. Astrīda noķer. Es gribu redzēt, bet no pārpūles neredzu neko. Tad man uz vēdera tiek uzstumts pieaudzis vīrietis. Ā, nē. Tas ir mūsu puika! Četri kilogrami un seši simti gramu!

Prieks, prieks, prieks! Hermanis izskatās pēc krunkaina kartupelīša ar gariem nagiem! Nekas skaistāks nav redzēts! Birst asaras! Mani pārņem absolūta eiforija un milzīgs atvieglojums par dzemdību noslēgumu. Pulkstenis ir pusastoņi no rīta. Hermanis uzliek savu tuklo roķeli uz manas krūts un paēd. Pa vannas istabas griestu logu spīd balta pavasara gaisma. Tā arī atmiņā ir saglabājusies kā baltās un tīrās laimes sajūta. Vēl viens iemesls kāpēc man vienmēr gribas gaismu.

Piedzimst placenta, Hermani paņem Miķelis un Astrīda mani izķeksē no vannas. Kājas ir pilnīgs galerts, Astrīda mani slauka un apģērbj. Muguru var just. Liekas, ka esmu nobraukusi uz astes kaula pa bobsleja trasi vasaras laikā.

Astrīda mani aizčubina līdz istabai, uzliek atkal uz vēdera Hermani un mūs silti sasedz. Man sākas slavenie drebuļi. Astrīda uzliek vienu šuvi uz “bremzēšanas pēdām” kā viņa saka.

Ahhhh, kāda laime. Mēs ar Miķeli esam tik laimīgi. Tik! Lai arī vajadzētu pagulēt, miegs nenāk, jo gribas kliegt visai pasaulei –mums ir dēls!!! Pakliegt nav spēka, bet dalāmies ar prieku sūtot visiem laimes ziņu. Hermanis mierīgi čuč un smaržo pēc debesīm.

Anete: “Cik labi, ka viss beidzies!”

Astrīda:“Tagad jau tik viss sāksies!”

Tik tiešām viss tikai sākās. Pierašana pie jaunā režīma, iepazīšanās un iemīlēšanās, skaistā vasara un rāmais rudens. Bargā ziema ar smagajām ziņām, laimes burbuļa pārsprāgšana. Cīņas sākums un jaunās dzīves iepazīšana. Jaunās laimes meklējumi. Kritieni un prieks. Nemitīgi jauni izaicinājumi un nebeidzams darbs ar sevi. Hermanis ir laimīgs puika, tie esam mēs, kuriem sevi no jauna jāatrod. Tie esam mēs, kuri piedzīvo un ņem visu nopietnāk un drūmāk kā vajag. Tie esam mēs, kuriem Hermanis māca lielo dzīvi un lielo prieku.

Hermaņa trešā dzimšanas diena bija ļoti emocionāla. Kaut kur savā galvā šķiet biju nolikusi trīs gadus kā nozīmīgu nogriezni. Biju iztēlojusies kāds būs Hermanis šajā vecumposmā un, protams, realitāte ir pavisam citādāka. Bet tas ir slidens ceļš pa kuru izvairos iet. Jāturas pie ceļa “es priecājos un koncentrējos uz to, kas ir”. Tomēr šīs sajūtas ir nelūgti ciemiņi. Un birst asaras atceroties to laimīgo satikšanās dienu, birst asaras atskatoties uz noieto un paveikto. Birst asaras domājot par to, cik tālu mēs esam savā nogurumā aizpeldējuši no manis iztēlotā par to, cik izcili vecāki būsim. Birst asaras par to, cik daudz darba vēl priekšā, par to, cik maz spēka mums ir. Birst asaras skatoties uz Hermaņa prieku par viņa jaunajām kustībām. Birst asaras par to, cik ļoti mēs viņu mīlam un par to, cik ļoti tas mūs spiež pāri robežām.

Kad asaras bija izbirdinātas, kūka gatava un šis sacerējums gandrīz pabeigts, tad cēlāmies Hermaņa dzimšanas dienas rītā, lai brauktu piknikā kopā ar draugiem un vienkārši priecātos par to, ka Hermanis mums visiem ir. Un tā bija viena varena un laimīga diena! Lai šī diena ir jaunā gada laimīguma bāze! Lai tik laimīgs Hermaņa nākamais gads!

P.S. Bildes ir no Hermaņa 10.dienas, bijām fotogrāfēt laimi pie Agneses Aljēnas. Bilde pa vidu ir no Hermaņa trešās dienas, kad braucām mājās. Man bija trešās dienas raudāšana un es nevarēju apstāties pat uz foto 😀

IMG_1760_AGN6876

Mūsu ciemam

IMG_0937Kur tu paliki?

Pēdējos mēnešus šeit ir valdījis klusums. Klusums šeit nenozīmē klusumu mūsu dzīvēs. Tieši otrādi.

Laiks starp Jauno gadu un pavasari man vienmēr ir grūtāks, jo tas nāk komplektā ar spēku izsīkumu un kaut kādām eksistenciālām pārdomām. Šogad man šo izdevās pacelt jaunā līmenī. Laikam jau nebeidzamais rikšojiens un emocionālā pārslodze, organizēšana, cīņa un pacietības pārbaudes bija par daudz. Nepārprotiet, nav jau tā, ka nenotika labas lietas. Notika, tikai man nebija spēka turēt skatienu uz tām un neieslīgt tajā melnajā pleķī.

Mēs saņemam daudz mīļus un atbalstošus vārdus par to, cik forša ģimene, kādi supervecāki esam. Kāds vienreizējs pāris. To ir patīkami dzirdēt un šie vārdi noteikti spēj likt iztaisnot muguru un saņemties. Bet realitāte nav tikai šis. Realitāte ir arī izdegšana, bļaustīšanās vienam uz otru un arī bērniem, izmisums, pazaudēšanās un atkal celšanās kājās. Realitātē mēs ar Miķeli esam dārzā, kur gaisā ir pasviesti 15 baloni un spēles noteikums ir tos noturēt lidojot,lai tie nepieskaras zemei. Mēs apņēmīgi skrienam un to darām, bet pēc kāda laika mēle jau pārgurumā karājas pāri plecam. Mēs sāpīgi saskrienamies viens ar otru, viļamies un dusmojamies uz sevi, viens otru, kad kāds no tiem nokrīt zemē vai saplīst. Bet viss turpinās. Nav laika apsēsties dārza stūrī un apvainoties uz dzīvi. Nav opcijas nepiedalīties. Tad nu tu saņemies un saņemies vēl, tad vēl un tad vēl mazlietiņ līdz jūs abi guļat bezspēkā uz zemes un tikai ar roku aizskarat tos balonus, kas ir tuvumā un paši svarīgākie.

Fiziskais nogurums ir konstants, kurš, lai arī traucē visu darīt uz 100, ir jau ierasts kā pastāvīgs fons. Daudz vairāk iegriež emocionālo resursu izsīkums. Kad visas rezerves ir izgrābtas tukšas,tad kāds brīvais vakars vai pozitīvais notikums iedod enerģiju kādām 2-3 pozitīvām dienām, lai pēc tam tu atkal ieslīgtu burkšķošajā “esnevarunegribunavpacietībasbūtpieaugušajam”. Un man riebjas šis agregātstāvoklis.

Tomēr pagājušā nedēļā notika kas tāds, kas šķiet mūs ir uzlādējis ilgam laikam. Kas mūs ir tik priecīgi sašūpojis, sapurinājis, iededzis, ka es pa ilgiem laikiem esmu sajutusies atkal kā es. Kas tāds, kas visai burkšķošajai bezcerībai ir aizbāzis muti.

Hermanim bija vārda diena un mēs kopā ar draugiem organizējām improvizācijas izrādi, lai savāktu līdzekļus Hermaņa rehabilitācijai. Jo nu tas ir dārgs pasākums un no  palīdzības lūgšanas citiem izvairīties nevar, lai kā mums abiem gribētos “paši visu varam”. Mēs ilgi domājām par to kā rehabilitācijas līdzekļus varētu savākt bez asarām, žēluma un bez sajūtas, ka esam parādā visai pasaulei. Tā nu mēs nonācām līdz idejai par “fundraising”, kura pamatā ir tas, ka cilvēki, kuri ziedo, iegūst kaut ko pretī. Tā kā es lēnām atgriežos improvizācijas pasaulē, tad skaidrs bija, ka tieši šī pozitīvā enerģija, ko parasti izdodas radīt impro izrādē, ir tas, ko gribam sniegt pretī. Tālāk jau viss aizgāja virpuļu virpuļiem, jo spēlēt gribēja un piekrita visi impro draugi, kuri arī palīdzēja ar telpu sarunāšanu un citām praktiskām lietām.

Hermaņa vārda dienas vakarā pulcējās mūsu draugi, paziņas, kolēģi un līdzi jutēji, lai sāktos FUN(d)raising izrāde. Es biju ļoti aizkustināta redzēt visus atnākušos, kamols kaklā bija konstants, tādēļ 10 minūtes pirms izrādes es vadības grožus atdevu zālē sēdošajam, beidzot brīvu vakaru baudošajam Kasparam Breidakam, kurš kā īsts impro spečuks bez problēmām ieleca braucošajā vilcienā. Izrāde bija superīga, jo skatītāji kopā ar spēlētājiem radīja tik siltu un jautru enerģiju. Otrajā daļā arī es beidzot biju gatava pievienoties impro kolēģiem un izmantot izdevību uzspēlēt ar tiem, kuriem parasti nesanāk (jo esam dažādos teātros).

Vakars noslēdzās uz milzīga pacilājuma viļņa. Tās sajūtas ir ļoti grūti aprakstīt, ja grib izvairīties no banālām frāzēm, bet es mēģināšu caur banālu piemēru:

Kaut kāda ekstrēma šķēršļu maratona skrējēji ir sasnieguši to posmu sacensībās, kur kustēties tālāk uz priekšu var tikai tupus-rāpus,caur sāpēm un sajūtām, ka pamiriens tūlīt būs klāt. Un tad nākamajā pagriezienā viņus sagaida priecīgs, skaļš un atbalstošs pūlis, kuri vareni izkliedz uzmundrinājuma saukļus, dod padzerties un ieēst čīzburgerus, uzliek brīnumzāles uz pušumiem, palīdz piecelties un atkal pacelt acis uz lielo mērķi. Nē, tālākais maratons nekļūst vieglāks, bet,akmensdievs, cik atkal daudz spēka ir to veikt!!!

Kā es negribu lai šīs sajūtas jelkad pāriet! Es ceru, ka mēs ilgi varēsim sērfot uz šī milzīgā enerģijas lādiņa viļņa!

Tie, kuri nevarēja ierasties uz izrādi, ierosināja iespēju atbalstīt mūs ar ziedojumu uz kontu. Mēs piekritām un atvērām atsevišķu kontu Hermanim. To skatoties gan es izpinkšķēju visu aizkustinājumu (te tev nu bija bez asarām). Lasīt jūsu vārdus un redzēt dāsnos ziedojumus bija kā sajust jūsu roku saspiežot mūsu plecu ar “mēs jums ticam, jūs varat, I got your back”. Ohh, un es jau atkal pinkšķu.

Hermanis ir izmainījis mūsu dzīves un es gribētu teikt, ka drusku arī jūsu. Viņš mums liek vairāk redzēt, vairāk domāt, vairāk mīlēt un vairāk saprast. Un nē, manis nosauktie uzdevumi ikdienas burzmā nav viegli, bet tie jau ir tie dzīvē svarīgākie. Mazais sensejs visu laiku liek mums spēt vairāk kā jebkad būtu iztēlojušies. Liek mums veikt milzīgu pašizaugsmes darbu, kas, protams, nav iespējams arī bez grūtībām un lielām grūtībām.

Hermanis tikko ir atgriezies no Vācijas, kur tika pie SPIO vestes, kas palīdzēs turēt muguru un, cerams, veicinās rāpošanu. Nākamnedēļ sāksim kārtot papīrus, lai jūlijā brauktu uz Minsku pie delfīniem, bet ikdienas rutīna paliek tāda pati – fizioterapija, masāžas, baseins, logopēds utt. Mēs ejam uz priekšu. Es, Miķelis, Hermanis un visi jūs, kas tik ļoti palīdz.

Mūsu ģimene saka vēlreiz jums milzīgu paldies! Paldies, ka esat Hermaņa fanu klubā un ar patiesu mīlestību jūtat mums līdzi! Paldies par jūsu labajām domām, vārdiem, darbiem un palīdzēšanu. Jūs mums esat uzdāvinājuši viskrutākās skriešanas kedas tālākajam maratona posmam un mēs to novērtējam un nepievilsim ne jūs, ne Hermani! Tiekamies drīz!

 

 

 

Kā ieraudzīt cilvēku pirms īpašajām vajadzībām.

Mūsu vecāki uzauga Padomju laikā. Šajā brīnišķīgajā posmā pie visa brīnišķīgā, kas notika un kā bija iekārtots, daudz kas arī nebija. Nebija seksa, nebija tualetes papīra. Nebija invalīdu. Bija jau, bet  tālu prom no acīm – internātos meža vidū utml. Nost ar visu citādo. Nost ar visu, kas kaut nedaudz atšķiras no mūsu mīļās NORMAS. Tam pa ram.

Vecāki mūs audzinājuši pēc labākās sirdsapziņas un savas dzīves pieredzes, tādēļ gluži neviļus viņi nodevuši mums tās sajūtas un iespaidus, ko paši izjutuši, ieraugot uz ielas cilvēku ar īpašajām vajadzībām – bailes (jo cilvēkam ir bail no nezināmā), mulsums (kas tagad jādara? Kā reaģēt?), noliegums (neskaties virsū, nejautā, nerādi ar pirkstu) un citas emocijas, kuru pamatā bija neziņa un nekad nesatikšana.

Tā arī veidojās mans priekšstats. Es gan neatceros konkrētu epizodi, kur mamma man skaidro kāpēc ir , piem., cilvēki ratiņkrēslā, bet ļoti spilgti atceros savu pirmo un pēc tam ikgadējo saskari ar cilvēkiem, kuriem ir īpašas vajadzības.

Ziemassvētku laiks. Mēs – 1.mūzikas skolas audzēkņi dodamies koncertā uz kādu internātskolu, kurā mācās bērni ar īpašajām vajadzībām (turpmāk ĪV). Pa ceļam mums tiek pastāstīts kas un kā – šie bērni ir atšķirīgi, citi nevar paiet, citi parunāt, citi slikti redz vai citādi uzvedas. Tikai tas viss, gluži neviļus, tiek pasniegts ļoti patosīgā mērcītē un es ar savu jūtīgo bērna sirdi to visu nolasu tā –

Mēs, aplaimotie rīdzinieki,dodamies nest mūzikas gaismu šiem nabaga bērniem, kuriem ir visādas kaites un ,kuri, vecāku atstāti, ir ļoti skumji.

Kamols iespiežas kaklā vēl tikai turp ceļā.

Nu jau esam klāt, baltās zeķbikses un blūzes mugurā, koncerts tulīt sāksies, dzirdam publiku sanākam. Ik pa brīdim jau ieraugu kādu no šiem bērniem. Durstās kaklā. Mans uznāciens. Spēlēju. Skatos publikā. Atceros visu, ko man par viņiem stāstīja un, ko mana fantāzija piepušķoja klāt par viņu dzīvi. Kamols kaklā. Paceļu acis, vēroju, kā kurš atšķiras. Nu jau viss. Koncerts galā, mēs dodamies uz busiņu un tie bērni – atpakaļ uz savu dzīvi.

Atpakaļceļā vēl tiek pieminēts, ka mums jānovērtē tas, kas mums ir. Kas ir taisnība, tāpat kā taisnība ir tas, ka viņu dzīvēs ir skumjas, bet, cik daudz tas ir viņu īpašo vajadzību dēļ un, cik daudz tādēļ, ka viņiem nav ģimene un vieta sabiedrībā?

Tā nu šī saskare kopā ar bēdīgām reklāmām TV bija vienīgais, kas veidoja manu priekšstatu par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Tas viss rezultējās tajā, ka līdz 26 gadu vecumam mana automātiskā asociācija, ieraugot kādu ar ĪV, bija – skumjas, nedrošība (kā runāt), mulsums un, jā, žēlums. Es zinu, ka es galīgi neesmu tāda vienīgā. Es arī zinu, ka pieaugušie skaidrojot, kā nu māk, darīja to ar vislabākajiem nodomiem. Diemžēl viņu pašu pieredze šos nodomus darīja greizus.

Tad mums piedzimst pirmais bērns, kuram augot saprotam, ka viņš ir citādāks. Un vēl pēc laba laika tiek uzstādīta diagnoze – bērnu cerebrālā trieka. Un, hello, īpašās vajadzības pēkšņi cieši iekļaujas mūsu dzīvē. Tikai mēs abi esam tie paši samulsušie cilvēki, kuri nezina, kā ar to tikt galā. Mūs bremzē tie paši stereotipi un aizspriedumi, kas mājo lielā daļā sabiedrības.

Vienā dienā jau nekas nemainās. Baby steps. Vispirms es, protams, lasīju visu, ko vien var izlasīt par šo diagnozi. Arī citām, kuras nereti arī nāk komplektā. Jo vairāk es uzzināju, jo vairāk atkāpās dažādi muļķīgi priekšstati. Jo vairāk rehabilitācijā mēs satikām ģimenes, kurās aug bērns ar ĪV, jo mazāks bija mulsums. Jo vairāk es iebāzu degunu šajā paralēlajā pasaulē, jo vairāk sapratu zināšanu un pieredzes vakuumu savā dzīvē par cilvēkiem, kuri atšķiras no ierastā.

Mūsu sabiedrība nav iekļaujoša, to spilgti apliecina stāsti no maniem draugiem, kuri aizdevās studēt uz ārzemēm. Dažādos stāstos kopīgais ir tas, ka pirmais mēnesis paiet izbrīnā par to, cik visur ir daudz cilvēku ar ĪV, cik viņi ir aktīvi un neatkarīgi. Līdz tev atnāk atskārsme, ka ne Kanādā, ne Austrijā, ne Norvēģijā nav procentuāli vairāk cilvēku ar ĪV. Atšķirība ir tā, ka viņiem ir visas iespējas dzīvot maksimāli pilnvērtīgu dzīvi. Viņiem nav jābūt blatam, lai tiktu darbā. Viņiem nav grūti pārvietoties pa ielām un sabiedriskajā transportā uz viņiem nelūr. Viņi dzīvo savu dzīvi un sabiedrība, valsts viņus atbalsta, lai viņi var būt maksimāli patstāvīgi, neatkarīgi un laimīgi.

Mans vīrs Miķelis nebija nonācis kontaktā ar šo tematu līdz pat pusaudžu gadiem, kad devās gadu mācīties uz Norvēģiju. Viņu pārsteidza, cik daudz visapkārt ir šie cilvēki. Īpaši spilgti viņš atceras, kā skatījies TV kopā ar savu norvēģu ģimeni un tur rādīja sižetu, kurā intervēja bibliotekāri, kurai ir Dauna sindroms. Šoks. Par to, ka tādi cilvēki ir. Precīzāk, šoks, ka cilvēks ar Dauna sindromu ir TV, bet sižets nav par viņa diagnozi, bet gan viņš mierīgi stāsta par savu bibliotēku. Šoks par to, ka neviens cits ģimenē šim faktam nepievērsa uzmanību, visa uzmanība tika tam, ko šis cilvēks stāstīja. Easy. Šokam sekoja kauns par savu pārsteigumu,nezināšanu un skumjas par to, ka Latvijā tā nav. Pat ne drusciņ.

Bet, ko tad darīt ar šo vareno mantojumu?

Darba jau ir ārprātīgi daudz, lai ko tādu mainītu un par valsts sistēmas daļu un atbildību es šoreiz nerunāšu. Temats plašs, bet es dažus punktus pieminēšu to darāmo darbu sarakstā, ko varam veikt paši.

Pirmkārt, iekļaujošajai izglītībai nevajadzētu būt tikai teorijā. Tas nozīmē, ka bērnus ar īpašām vajadzībām vajadzētu ar atplestām rokām sagaidīt tipiskās mācību iestādēs. Protams, ir gadījumi, kad labāk ir mācīties īpašā skolā, bet to jau lemj aprūpes sniedzēji. Kāpēc ir svarīgi bērniem būt kopā? Jo bērni ļoti viegli paši veido kontaktu un viņiem nav ne stereotipu, ne aizspriedumu. Tipiskie bērni pavisam dabiski paplašina savu redzesloku redzot, ka var būt citādāk. Atrodot veidus, kā kopā spēlēties, draudzēties un gūt prieku! Attīstot sevī empātijas spējas, pacietību, veidojot priekšstatu par to, cik dažādi cilvēki dzīvo šajā pasaulē. Savukārt, tipisku bērnu vide pozitīvi ietekmē arī bērnu ar īpašajām vajadzībām, viņš arī mācās visu to pašu savā tempā. Nu tas tā – īsumā. Pozitīvo apliecina arī nu jau pieaugušie, kuriem ir bijis tas prieks mācīties kopā ar kādu, kurš atšķiras no tipiskā. Tādi cilvēki, protams, nejūtas tik no laivas izsviesti kā es un man līdzīgie, kuriem kontakts nav bijis. Varētu tikai minēt, kā es būtu mainījusies, ja pēc tiem ikgadējiem svētku mūzikas skolas koncertiem mums būtu bijis brīvais laiks, ko mēs izmantotu, lai ietu iepazīties un spēlēties ar bērniem, kuri mūs tik uzmanīgi klausījās. Laiks, lai nojauktu sienu starp mums.

Šo sienu jaucot ir, protams, jāsaprot, ka bez atbalsta to nevar izdarīt. Skolotājiem vajag zināšanas,padomu un bērniem vajag asistentu. Iekļaujošā izglītība nenozīmē iemest īpašo bērnu pilnā grupā un atstāt visu tikšanu galā uz viena skolotāja pleciem. Ir jāsniedz viss nepieciešamais atbalsts, lai katrs bērns būtu ieguvējs. (Par atbalsta trūkumu izglītības jomā gan rakstīšu atsevišķu rakstu.)

Realitātē, iekļaujošā izglītība vēl ir pamperos un mammām kā lauvenēm jācīnās, lai viņas atšķirīgais bērns varētu mācīties tipiskā mācību iestādē. Jo nu tieši viņām nav ko darīt un kur likt spēkus, kā cīnoties par to, kam būtu jābūt pašsaprotamam.

Protams, arī mums pašiem ir jārunā ar saviem bērniem un jāatbild uz viņu jautājumiem. Atbildiet! Droši, vienkārši. Nelieciet novērsties, bērniem ir dabiski pētīt un izzināt. Jau drīz uzrakstīšu plašāk par ieteikumiem, kā par šo tēmu runāt ar savu bērnu.

Otrs – aicinu tos, kuri vairs nav bērni un jūt līdzīgu mulsumu šīs tēmas sakarā, strādāt ar sevi. Kauns ir nevis nezināt, bet negribēt zināt. Varētu pārfrāzēt, ka nav jājūtas neērti, ka informācijas vakuuma +smaga padomju mantojuma+nesakārtotas valsts sistēmas rezultātā, mēs esam tādi mulstoši, nezinoši un stereotipu iežņaugti. To tu vari mainīt.

Arī es cīnos ar to, lai ieraugot cilvēku ar ĪV mani nepārņemtu žēlums un nerautos kamols kaklā. Man, protams, ļoti palīdz tas, ka es katru dienu esmu saskarē ar savu bērnu ar ĪV un es zinu, ka neviens no mūsu ģimenes negribētu, lai kāds tā raugās uz viņu. Bet joks tāds, ka lai arī esmu pieradusi pie sava bērna uz citiem bērniem šis pozitīvais skats man vēl nedarbojās. Man palīdzēja internets. Kamēr es vēl aizvien maz satieku dzīvē cilvēkus ar īpašām vajadzībām, es tos katru dienu satieku sociālajos portālos. Es piesekojos visādām lapām fb par šo tēmu, tāpat arī dažādiem profiliem instagramā. Tas man ir ļoooooti paplašinājis redzesloku un mainījis manu priekšstatu. Tur es iepazinu viņu prieku, izaicinājumus, bēdas, sajūsmu, panākumus – to pašu ar ko dalāmies mēs sociālajos tīklos. Manas acis un prāts pierada pie viņu atšķirībām. Dažiem es pat esmu pieķērusies dzīvojot līdzi. Es beidzot redzu personību – cilvēku, nevis tikai īpašās vajadzības vai kādas citas atšķirības. Es redzu pārpasaulīgu mīlestību un milzīgu spēku. Jo vairāk es dzīvojos rakstos angļu valodā par šo tēmu, jo vairāk es ieraudzīju traģisko realitāti, kas ir Latvijā, kur cilvēki ar īpašām vajadzībām visbiežāk tiek ieraudzīti reklāmās, kur viņiem jāvāc ziedojumi tam, ko valstij vajadzētu nodrošināt. Jā, rehabilitācija, operācijas, speciāls aprīkojums – daudz atšķirību ir mūsu dzīves ritmos. Bet vēl vairāk ir kopīgā. To, protams, es nesapratu vienā dienā, tādēļ aicinu tevi – piesekojies maniem mīļākajiem profiliem, kuros var iepazīt tuvāk dzīvi ar īpašajām vajadzībām. Tajā arī ir prieks un mīlestība, tajā arī piektdienas vakaros ēd picu un skatās filmas. Tajā arī piedeg putra un noplīst mašīna, nejēdzīgākajā brīdī. Ikdienu tās priekos, sīkumos un kreņķos neviens nav atcēlis. Šis ir ļoti vienkāršs un efektīgs veids, kā ar šo paralēlo pasauli iepazīties un satuvināties, lai pēc iespējas drīzāk tā vairs nebūtu paralēla, bet gan daļa no mūsējās.

Saraksts!

Instagram:

Foršais lidojošais Vils ar savu skaisto ģimeni, superīga sešu bērnu tēva konts @thatdadblog

Skaistā un mīļā Finlija ar savu mammu. Bezgala stilīgas dāmas. Finlijai nesen veica operāciju, nu viņai jāmācās pašai staigāt. Aizraujoši sekot līdzi viņu dzīvespriekam @fifiandmo

Supermīļš un saulains konts @hooray4sunny

Krāšņā un iedvesmojošā @ketija_karlsone, kura ir mamma Kurtam un autore superprojektam @kurtscoffee

Gabriels un viņa mamma Soraya @cerebral_palsy_and_me

Brīnišķīgā @evitarozentale, kura ir mamma īpašajam un smaidīgajam Miķelim un raksta blogu par to kā viņiem raibi iet.

Sirsnīgā Rasa Vītola (@mazais91), kura arī raksta blogu, kas palīdz izprast diagnozi autisms.

Facebook:

Iesaku sākt ar “Very special needs resource”, jo tur tiek apskatīti dažādi temati par īpašajām vajadzībām. Man nav vienmēr laika visu izlasīt,bet kaut virsrakstu līmenī, sekojot līdzi, uzzinu vairāk.

“Wonderbaby” koncentrējas uz neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem, viņu vajadzībām un atšķirīgo pasaules izzināšanu.

“Firefly” ir atbalsta tehnika bērniem ar kustību traucējumiem, bet šajā lapā var redzēt bērnus ar dažādām diagnozēm un viņu prieku varot izdarīt vairāk un pilnvērtīgi iesaistoties ģimenes ikdienā, pateicoties viņu izgudrojumiem.

Nick Vujicic – fantastisks cilvēks ar iedvesmojošu skatu uz dzīvi. Laimīgs vīrs un tētis. Iesaku, iesaku, iesaku!

Ellen Stumbo – trīs meiteņu mamma. Pirmā meitiņa ir tipisks bērns, otrā meitiņa piedzima ar Dauna sindromu un izmainīja viņu dzīves tik ļoti pozitīvā virzienā, ka viņi adoptēja trešo meitiņu, kurai ir cerebrālā trieka. Ļoti gaišs cilvēks ar lielisku blogu!

Velga Polinska ar savu brīnišķīgo blogu saulesberni.blogspot.com !

Mēs vēlētos iepazīt vēl vairāk latviešu mammas un tētus, kuri dalās ar savu pieredzi! Iesaki vai piesakies, ja raksti!

Iekļaut savā timeline šo tematu var būt tavs pirmais solis, lai sāktu redzēt vairāk. Jo būs jāsper vēl daudzi jo daudzi soļi, lai mēs iekļautu sabiedrībā cilvēkus ar īpašām vajadzībām tādā līmenī, kā tas ir citur. Sabiedrība – tie esam mēs. Mēs pieņemam vai nepieņemam darbā, mēs aicinām vai neaicinām uz dzimšanas dienām, mēs iestājamies par valsts atbalstu vai protestējam pret tā trūkumu. Mēs saprotam vai neizprotam nozīmi vārdam iekļaut. Soli pa solim, es esmu apņēmības pilna palīdzēt un strādāt, lai pārmaiņas notiktu. Bet sākšu es ar sevi. Un arī tev jāsāk ar sevi. Mums vēl daudz jāmācās un jāredz vairāk.

PS. Ja tev ir vēl kāds profils, blogs, konts, kurš varētu pievienoties manam sarakstam , lūdzu, padalies komentāros! Tāpat Aicinu arī dalīties ar šo rakstu un sekot arī man instagramā, jo Hermanis ir spējis izkausēt mūsu visu ģimeni, draugus un paziņas, kas nonāk ar viņu saskarē, kaut vai virtuāli. Viņa apņēmība, spīts, sasniegumi un prieks liek mums visiem domāt plašāk un izkāpt no savas kastītes. Diezgan patosīgi, bet neko darīt – tā ir taisnība. Tiekamies! Maināmies kopā. Kaut kur jau visam kādreiz ir sākums.

kopija

 

Kā mēs Indriķi satikām

Mēnesi pirms bērna pirmās dzimšanas dienas ir baigā nostaļģija. Tas septembra gaiss, spirgtums, krāsas, smaržas, ritms, viss, viss atgādina tos pēdējos metrus pirms mūsu tikšānās. Jāuzraksta.

Indriķis, mūsu satikšanās.

Vispār domāju, ka tiksimies jau septembrī. Runājos ar Indriķi puncī – galvenais sagaidīt brāļa intensīvā rehabilitācijas kursa beigas, tad es būšu 100% tava. Septembra sākumā vēl iespējām spontānu punča fotosesiju, jo es sapratu, ka naudu vienmēr sapelnīsim, bet es nekad nevarēšu vairs vēlreiz gaidīt Indriķi. Kad tas nu bija paveikts, rehabilitācija noslēgusies, sākās pelnītā atpūta un gaidīšana. Es biju tik droša, ka kuru katru mirkli jābūt. Bet Indriķis bija gudrāks. Viņš nedzima vēl divas nedēļas. Mana mamma daudz auklēja Hermani un es izbaudīju 2 nedēļu dekrētu. Gulēju, lasīju, ēdu – valēju (no vārda – valis). Skatījos Gordona Remsija ēdienšovus (tos nostaļģijas vadīta atkal uzliku). Ou, sweet vacation. Tomēr biju nepacietīga un tramdīju savu vecmāti. Aizripoju pārbaudīties. Viss zemu, viss gatavs, tūlīt, tūlīt (kā Astro’n’out dziesmā). Pienāca oktobris. Es izklaidējos ar tādām muļķībām, kā ananasu ēšana un citiem joku paņēmieniem dzemdību iestartēšanai. Saku Indriķim, ka es vairs nespēju valēt, ja viņš pats nesaņemsies, tad svētdienā dzeršu brīnumkokteili. Tagad neizprotu savu nepacietību un apmātību. Taču skaidrs, ka viņš pats zināja labāk.

Sestdienā atceļu jebkādu veselo saprātu un ēdu visus pasaules saldumus, burgerus un jocīgas končas no Mego. Pēdējā iespēja tā štopēt. Sestdienas naktī pieceļos ar vēdersāpēm un samiegojusies dodos uz tualeti, pati sevi rājot, ka nevajadzēja tā ēst. Saprotu, ka Mego končas nav pie vainas, Indriķis grib tikties!

Lienu atpakaļ gultā un guļu – ja nu viltus trauksme? Kontakcijas vēl ļoti maigas. Pēc gandriz stundas modinu Miķeli, kontrakcijas kļuvušas stiprākas un ritmiskas – ik pēc 7min. Jūtos tik priecīgi satraukta, tauriņi vēderā. Miķelis pamodina manu mammu, viņi saliek Hermaņa somu. Es esmu mierīga, sadedzu bumbuļlampas. Hermanis dosies ar manu mammu uz māsas dzīvokli. Es gribēju, lai arī Indriķim ir viņa solo mirklis tāpat, kā tas bija Hermanim. Mamma man sapin ciešu bizi. Man norit aizkustinājuma asara. Es zinu, ko viņa tur iepin. Atvados no aizmigušā Hermaņa. Pēdējo reizi viņš vēl ir mazais. Drīz jau mazais lielais. Miķelis viņus pavada lejā un es mierīgi birdinu asaras, mūsu dzive tulīt izmainīsies, es stāvu uz sliekšņa jaunai daļai, viena pati mūsu mājās, es izjutu svētsvinīgu sajūtu un saku sev runu galvā drosmei, jo apzinos darbu, kas mums visiem priekšā, lai mēs satiktos.

Atnāk Miķelis un stāsta, ka brīdī, kad visi iesēdināti taksī, attapušies, ka neviens nezina uz kurieni jābrauc, jo māsa tikko pārvākusies un jauno adresi vēl nezinājām. Tiek zvanīts uz Berlīni, kur mana māsa ap 3iem naktī tiek novilkta no karaokes mikrofona, lai izstāstītu, kāda ir jaunā adrese. Viņa, protams, saprata, ka viss sācies un pēc mirkļa, asarainām acīm, uzstājās ar Bībera “Baby”. Jā,viņa ir forša.

Back to reality. Astrīda jau ir ceļā. Es mierīgi elpoju un pūšu kā kalēja plēšas. Izpētu savu darba lauku. Mēģinu iegulties gultā un atslābt, bet tas neizdodas tāpat kā iepriekšējā reizē, tādēļ meklēju jaunu spotu. Palodze, nē. Kumode ir ok, bet, nē. Stendere. Stendere durvju ailē starp divām istabām, starp jauno un veco pasauli, mana robeža, mans punkts. Kontrakcijai sākoties eju turp, piespiežu pieri un pieķeros ar rokām, tad atļauju sev palikt tikai ar pieri, atbrīvoju rokas un veicu demi plijē, lai atbrīvotos. Elpoju un šņācu kā jūra. Miķeli man vajag blakus, bez tā nevar, bet šoreiz mēs jau zinam – man nevajag pieskarties un aiztikt, pēc kontrakcijas drīkst. Astrīda kaut kur pa vidu visam mierīgi ierodas. Viņa aprunājas ar mums un iekārtojas dīvānā, čaukstināt papīrus pie dzeltenās naktslampiņas gaismas. Laiku starp kontrakcijām pavadu uz bumbas. Kā kontrakcija, tā eju pie savas spēka stenderes un izpildu savu rituālu. Atslābinu žokli, izdvešu pa kādam zemam rūcienam, bet vispār esmu klusa un tik elpoju. Turu acis tik uz mērķi. Katru kontrakciju izmantoju, lai vairāk sāpētu, lai vairāk atvērtos. Sāpes ir mans draugs un virzītājs uz mūsu tikšanos. Jā, es savu galvu biju pamatīgi apstrādājusi un tam pa īstam ticu.

Uzliekam mūziku fonā. Šoreiz gribas un netraucē. Jūtos jau kā profesionāla dzemdētāja. Savā lielībā pat iedomājos – varbūt pašai kokle jāuzspēlē? Un tad plīst ūdeņi. Kontrakcijas kļust x100 sāpīgākas un intensīvākas. Pagaist lielība un sākas lielais darbs, nespēju parunāt, gribu klusumu, gribu, lai mani liek mierā. Viss lēnām izplūst un es jūtu, ka varenās sāpes pēc kurām viss ķermenis noskurinās, velk mani “labor landā” un es ļaujos. Elpoju, rūcu, atbrīvojos, ļaujos. Apbrīnojams spēks ir saņēmis manu ķermeni un mūs virza uz tikšanos. Miķelis rūpē vannu. Astrīda mani pārbauda, es negribu un stumju prom. Viņa pēc maniem rūcieniem un uzvedības nosaka atvērumu, pārbaudot, tā arī ir. Mana nemīļākā daļa. Vairāk to neatkārtojam.

Dodos uz vannu. Kontrakcijas ir zvērīgi sāpīgas un viena pēc otras. Atguļos vannā, bet kontrakcijai nākot, nespēju palikt guļus, lecu augšā un dušas stieni izmantoju par savu stenderi. Nu jau esmu full on traka lācene, tās skaņas es nespētu izrūkt tagad, pat pie miljona  skaidrā naudā.

Astrīda ienāk vannas istabā, saka, ka nu jau pēc visa spriežot ir finiša taisne. Vannas istabā ir silti, deg sveces. Kontrakcijas ir vājprātīgi stipras, starp tām es dažas sekundes atslīgstu un mēģinu atgūties. Pēdējās kontrakcijas vidū sajūtu izmaiņu, sākas izstumšana.

Galvā sevi pliķēju kā kareivi un lieku nesašļukt, jo priekšā taču vēl ilga izstumšana. Taču tā nav. Astrīda saka, ka, ja es gribu, tad ar nākamo kontrakciju būs klāt. Gribu, lai Astrīda mani tur pietur. Mans placebo pret plīsumiem. Spiežu no visa spēka, bet vēl nepietika kontrakcijai spēka viņu palaist. Sākas trakākais moments – jāsagaida nākamā kontrakcija, bet liekas, ka jāspiež jau tagad. Atceros, ka jāelso kā sunītim. Elsoju jau 100gadus (2min), kad beidzot ir klāt kontrakcija un es galvā saucu “Indriķīīī” un viņš iepeld vannā, kamēr es tajā brīdī apvemjos no tā pārcilvēcīgā spēka, kas tikko bija jāpielieto. Oh,well,es bez cenzūras. Lai nav pārāk ēteriski, haha!

Indriķis man uz vēdera, silts, mīksts, smaržo pēc manis, raud un es viņu slavēju par fantastiski paveikto darbu. Es zinu, dēliņ, tev arī nebija viegli piedzimt. Un piedzimusi esmu arī es par mammu Indriķim. Un piedzimis ir Miķelis par tēti Indriķim. Piedzimis ir vecākais brālis Hermanis. Esmu tik laimīga un atvieglota. Eiforija. Stāstu Miķelim, ka jābūt vien būs Indriķim (mums bija divi varianti), jo es viņu tā saucu zemapziņā. Astrīda priecīgi krāmējas ap vannu, placentu and stuff. Es gribu gulēt. Tomēr Astrīda kļūst bažīga par asiņošanas apmēriem, Indriķis dodas uz tēta krūtīm, Astrīda mani mīļi un saudzīgi izķeksē no vannas. Kājas man trīc kā bembijam. Ietin mani halātā un, kopā gāzelējoties, ejam uz istabu un viņa mani apgulda. Pārbauda dzemdi. Es viņai simtprocentīgi uzticos. Paļaujos. Viņa visu paskaidro laipni un skaidri.

Kad es esmu kārtībā, Indriķis tiek atpakaļ pie manis un pie krūts. Jēziņ, kas par tvērienu. Zvana baznīcu zvani. Ir svētdiena un mēs esam satikušies. Es jūtos kā absolūts rockstārs un gribu pankūkas. Esam mājās. Mīlu visu pasauli, bet visvairāk savus puišus un vīru. Viņš bija izcils atbalsts, jo atbalstīja mani tā, kā es vēlos.

Skatos uz Indriķi un viņš ir dievīgs. Astrīda priecīgi šiverē, viņu nosver. 4560kg. Vareni! Daudz laimes dzimšanas dienā!

Jau gads ir apkārt. Mēs to esam cieši pavadījuši. Indriķis ir tik ļoti priecīgs bērns. Aktīvs. Indriķis ir turbo. Un nav jau laika gulēt. Tas, protams, man – cilvēkam , kuram gulēt ir hobijs, ir metis lielu izaicinājumu. Bet, lai arī kādi būtu grūtie brīži, es nespēju iedomāties mūsu dzīvi bez mazā Dudū. Mēs tevi bezgalīgi mīlam. Pat vairāk kā gulēt.

Priecīgu Indriķa dzimšanas dienu!