Kā runāt ar bērnu par citādo.

Pateicoties lieliskiem cilvēkiem, kuri ir cīnījušies un cīnās par invalīdu tiesībām, iekļaujošo izglītību un sabiedrību, mūsu bērni aizvien biežāk sastop un sastaps cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Mūsu bērni viņus satiks pirmo reizi un viņiem būs daudz jautājumu, jo tādi viņiem ir par visu. Viņu interese par dzīvi un pasauli, kas izpaužas caur šiem jautājumiem, virza viņu attīstību un personības veidošanos. Jautājumi ir visa sākums.

Grūtības sākas, kad šie jautājumi prasa pieaugušo atbildi. Pieaugušie mulst no bērnu tiešuma un tematu lieluma izvēles, īpaši par tēmām – sekss, kā rodas bērni, nāve, īpašās vajadzības. Mulsums rodas, jo pašam šis temats var šķist sarežģīts un “bērnam nepiemērots”, tomēr visi temati ir dabiska dzīves sastāvdaļa, tādēļ jārunā par to vien būs.

Turpmāk mēģināšu pa punktiem ieteikt, kā risināt sarunu par cilvēkiem, kuri no mums atšķiras. Ieteikumi apkopoti gan no manas, gan citu pieredzes. Tomēr vēlos jau sākumā piebilst, ka pati, šķiet,  esmu uzkāpusi uz gandrīz visiem grābekļiem šīs tēmas sakarā, jo vēl aizvien mācos to, par ko pieņemts nerunāt. Ir pieņemami kļūdīties, bet vēl labāk ir kļūdu pamanīt un izlabot.

  1. Jautājumi un tava attieksme.

Tas ir pilnīgi normāli, lieliski un ļoti vajadzīgi, ka bērns uzdod jautājumus. Nekušini viņu, neliec viņam novērsties, ja ievēro, ka viņš vēro kādu ar īpašām vajadzībām. Tieši parāviens aiz rokas un “nelūri virsū” daudziem no mums ir bijusi pirmā saskare ar atšķirīgo, kas atstājis lielu nospiedumu uz mūsu tālāko attieksmi, kas bieži vien iet roku rokā ar bailēm, kaunu, neziņu, mulsumu. Lai mēs neiekāptu šajā pašā padomju grāvī ar saviem bērniem, svarīgi sākt ar sevi. Kā tu reaģē? Jo bērni mūs kopē un tavs piemērs vienmēr būs iespaidīgāks par to, ko tu saki. Kā strādāt ar sevi un mūsos dzīvojošajiem stereotipiem es rakstīju iepriekšējā rakstā “Kā ieraudzīt cilvēku pirms īpašām vajadzībām”. Ir vērts atbrīvoties pašam no aizspriedumiem, to varu galvot no savas pieredzes, ko gūstu aizvien vairāk iepazīstot šo pasauli. Bet kā to darīt? Es nezinu vienu pareizo atbildi. No savas pieredzes varu teikt, ka jo biežāk saskaros ar šo pasauli, jo vieglāk kļūst to saprast un par to komunicēt. Biežākai saskarsmei ar šīm tēmām iesaku facebookā piesekoties “Special books by special kids”. Viens smaidīgs džeks ceļo pa pasauli un intervē cilvēkus ar visdažādākajām diagnozēm. Ļoti interesanti ir viņus caur šiem mazajiem video ieraudzīt un uzzināt viņu domas, sajūtas, sapņus. Ļoti liela dažādība un ļoti labs treniņš tam, lai ieraudzītu cilvēku pirms diagnozes.

  1. Uz jautājumiem atbildi maksimāli vienkārši, bez izdomātiem asaru stāstiem un godīgi atzīstot, ja kaut ko nezini. Runā ar cieņu un vēlams uz pozitīvas nots, neizmainot balss intonāciju uz “vai, cik žēl, ka kaķītis nobraukts”.

-“Kāpēc tas cilvēks ir tik īss?”

-“Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku un nav divu vienādu. Daudzi visu dzīvi paliek īsi, bet tas nenozīmē, ka viņi ir bērni. Tāds pats pieaugušais, tikai īss. Vai nav interesanti un forši, ka cilvēki ir tik dažādi?”

Protams, sarunas gaitā “kāpēc” var kļūt arvien sarežģītāki un tad labi būtu godīgi arī atbildēt “Es nezinu, bet mēs mājās varam kopīgi noskaidrot” vai, ja situācija ļauj, tad, piemēram, parkā vai ballītē iet klāt, iepazīties un uzdot savu jautājumu. Cilvēki ar īpašām vajadzībām parasti ir ļoti atsaucīgi un saprotoši pret bērnu zinātkāri, jo viņi labi apzinās, ka tajā brīdī palīdz augt paaudzei bez aizspriedumiem.

  1. Tas ir labi, runājot atzīt atšķirīgo. Ja teiksi, ka tas bērns ir tāds pats kā tu, tā īsti nebūs taisnība, tas mulsinās tavu bērnu (jo viņš jau ir ievērojis atšķirības). Tāds pats kā tu, tikai citādāks. Apspriediet citādo. Pēc tam novērtējiet kopīgo – vecumposms, līdzīgas intereses, “Spiderman” krekliņš un prieks par kādu spēli. Tas palīdzēs tavam bērnam dibināt kontaktu. Bērnus parasti arī ļoti interesē visi palīglīdzekļi, saruna par ratiņkrēslu un tā funkciju arī ir labs iesākums.

 

  1. Nav divu vienādu cilvēku pasaulē. Diagnozes arī izpaužas dažādi. Nepieņem automātiski, ka cilvēks ar kustību traucējumiem ir arī ar garīgās attīstības problēmām. Tāpat paskaidro savam bērnam, ka lai arī tas puika izskatās un kustās tāpat kā tu, viņš šobrīd kliedz un vārtās pa grīdu nevis tāpēc, ka nemāk uzvesties, bet tādēļ, ka viņam ir autisms, kas padara daudz grūtāku uzdevumu tikt galā ar savām emocijām, kuras raisa apkārt notiekošais. Nebaidies no tā, ka konrētais bērns nerunā, pajautā viņa vecākiem, kā ar viņu labāk dibināt kontaktu – kas viņam patīk vai iepriecina.

 

  1. Kad tavs bērns ir uzsācis kopā spēlēties, izturas labvēlīgi – neslavē viņu par to. Tu taču neslavē savu bērnu par to, ka viņš sarunājas ar kādu citu tipisku bērnu? Tāpat arī nevajag viņu īpaši rāt, ja viņš nonāk konfliktā ar bērnu kuram ir īpašas vajadzības. Izturies pret šīm situācijām tāpat kā tad, ja tās notiktu ar tipiskiem bērniem.

17862324_1477096125663645_8533031873240051206_n

Šeit labs raksts par šo tēmu

  1. Es nenoliegšu, ka ir grūti atrast pareizos vārdus un nesajukt starp terminiem. Latvijā jo īpaši nav skaidrs, kas ir pieņemams un kas nav. No savas pieredzes un lasītā citur, iesaku neteikt:
  • Normāls – vārds, kas dažādos tematos ir jau atzīts par nederīgu. Ir ļoti grūti un pat neiespējami definēt, kāds tad ir normāls bērns, kādam teikt, ka viņš ir normāls un otrs nav – ir ļoti aizskaroši. A, vot nevajag.
  • Atpalicis (retarded) – ārzemēs šis vārds ir absolūta sarkanā līnija, kas tāda kļuvusi, jo šis vārds ir izmantots nievājoši kā lamu vārds (domāts kā sinonīms vārdam stulbs, dumjš). Es arī atceros sāpīgo dūrienu sirdī, kad kāds mūsu draugs, neko sliktu negribēdams, teica: “…nu tas puika arī ir atpalicis, nu tā kā tavs”. Esmu dzirdējusi un kādreiz arī pati teikusi “retardēts”, šo vārdu izmantojot, kā sinonīmu vārdiem bremzēts, lēns utt. Arī šo vajag izravēt no savas dobes, lai nenonāktu situācijā, kur gribēsies, lai zeme aprij tevi un tavu kaunu. A, vot nevajag.
  • Daunis. Nekad neizmanto šo vārdu kā lamu vārdu. Neizmanto šo vārdu raksturojot cilvēku. Vienmēr atdali cilvēku (personu) no viņa diagnozes. Cilvēks ar Dauna sindromu. Bērns ar autiskā spektra traucējumiem, nevis autisma puika. Diagnoze NEKAD nedrīkst būt lamuvārds. Vot tā.
  • Slimība. Izvairies teikt, ka “viņam ir slimas kājas vai sāp kājas un tāpēc viņš nestaigā”. Nepieņem par pašsaprotamu, ka viņš cieš sāpes. Nesaki “slims bērns”, jo slimība tiek asociēta arī ar kaut ko, kas ir lipīgs, droši paskaidro bērnam, ka otra atšķirības nav nekas, kas var pielipt vai no kā jābaidās.
  • Dārzenis. Šo vārdu daži izmanto sarunvalodā, lai apzīmētu kādu, kurš pilnībā zaudējis kustību spēju vai arī ir ar smagiem smadzeņu darbības traucējumiem. Arī šim vārdam ir nievājoša nozīme un, kamēr tu neko sliktu nedomādams saki: “Kā var nelikt bērnu autobeņķī, kas tie vecāki grib, lai viņš par dārzeni paliek?” to dzird kāds, kuram tuvs cilvēks ir uz gultas, bez runas spējām, bez spējas pašam sevi apkalpot. Viņš šo cilvēku bezgalīgi mīl un viņu aizskar tas, kā tu par invaliditāti izsakies.

Galvenā vadlīnija – nekad neizmanto diagnozi kā lamu vārdu, salīdzinājumu vai īpašības vārdu. Nejūties “retardēts” vai “šizofrēnisks”,jo, velns parāvis, tev nav ne jausmas kā ir justies tā.

  1. Ko var teikt?

Es izvēlos teikt “tipisks bērns”, kad runāju par savu jaunāko puiku un par vecāko saku, ka viņam ir kustību traucējumi vai nosaucu diagnozi – bērnu cerebrālā trieka. Saku, ka viņam ir uztveres traucējumi. Bērnam teiktu, ka viņš pasauli redz, dzird un sajūt citādāk, tādēļ troksnis, kas tev šķiet pavisam parasts, viņam var sagādāt šoku un izbiedēt.

Var lietot tādus vārdus kā “īpašās vajadzības”, “invaliditāte”,”kustību traucējumi”,”runas (attīstības) traucējumi”. Ņem vērā, ka, jo jaunāks ir bērns, jo vienkāršākus vārdus jāizvēlas.

“Viņš nevar pastaigāt, jo viņa kājas strādā citādāk kā tavējās, bet viņš tiek uz priekšu lienot.”

Savukārt, ar vecākiem bērniem, droši var interesēties un uzzināt vairāk. Ja tava sešgadnieka grupai pievienojies ir bērns,kuram ir cerebrālā trieka, ir vērts kopā ar bērnu sameklēt-saguglēt atbildes uz jums abiem neskaidrajiem jautājumiem. Kauns ir nevis nezināt,bet negribēt zināt.

  1. Bērns iepazīst pasauli rotaļājoties, tomēr starp rotaļlietām reti vai nekad parādās kāds ar īpašām vajadzībām. Dažas firmas to mēģina labot, jo tipiskais bērns tā dabiski iekļauj savās spēlēs netipisko, bet bērnam ar īpašām vajadzībām ir iespēja ieraudzīt sev līdzīgo starp visām lellēm un supervaroņiem.

Toy like me – visdažādākās rotaļlietas un iemīļoti bērnu varoņi ar vienu atšķirību – katrai no mantām ir īpašas vajadzības. Dzirdes aparāts, ratiņkrēsls, neredzīgo baltais spieķis, suns pavadonis – bērns pierod,ka šīs lietas atvieglo dzīvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un spēlējoties ar šādiem varoņiem sāk pierast pie tā, ka citādāk pastāv un citādāk ir ok.

Uzzini vairāk šeit

2016.gadā pasaulē lielākā rotaļlietu kompānija LEGO nāca klājā ar jaunu figūru LEGO CITY komplektā – cilvēks ratiņkrēslā. Tas gan ne bez spiediena izdarīšanas uz viņiem no miljoniem cilvēku pasaulē, kuri izmanto ratiņkrēslu. Solis uz priekšu ir veikts un varbūt tu nākamajā dzimšanas dienā zināsi, ko dāvināt savam lego fanam.

Ja zini vēl kādas līdzīgas rotaļlietas, raksti komentārā!

  1. Man nav zināms, vai latviski būtu iztulkota vai uzrakstīta grāmata bērniem par īpašām vajadzībām, bet tas būtu ļoti vērtīgi. Kamēr es vēl par to sapņoju (un varbūt saņemšos to veikt pati), tikmēr varu ieteikt šādu sarakstu ar grāmatām bērniem angliski. Noteikti var atrast iespēju tās internetā iegādāties un bērniem lasīt angliski un tulkot pašam. Bērns caur grāmatu varoņiem piedzīvo un izjūt tik daudz, tas viņam noteikti palīdzēs veidot pozitīvu priekšstatu.

Grāmatu saraksts

gramata

  1. Seriāls, ko iesaku paskatīties visai ģimenei kopā. Amerikāņu Situāciju komēdija – Speachless. Stāsts ir par ģimeni ar trīs bērniem. Maya ir ir viņu mamma, kura bez bremzēm cīnās par labāku dzīvi viņiem visiem, tāpat kā viņu tētis Jimmy, kurš maz satraucas par to, ko domā citi. Meita Dylan aizraujas ar sportu, bet dēls Ray, kurš ir vidējais bērns, mēģina būt racionālais gals, kad situācija atkal ir ārpus kontroles. Vecākajam dēlam JJ ir cerebrālā trieka, lieliska humora izjūta un jāuzsāk mācības vidusskolā. Tā kā viņš nerunā, tad viņam pie brillēm ir stilīgs lāzeris, kurš uz viņa komunikācijas tāfeles veido vārdus. Lai ietu vidusskolā JJ vajag asistentu, kas tiek arī atrasts tur, kur netika cerēts.

speechless

Esam noskatījušies pirmās divas sezonas un, lai arī brīžiem kaitina ASV situāciju komēdiju stils, šis seriāls ir īsts apvērsums, jo lieliski izgaismo tik daudz problēmu, situāciju un prieka, ko nes dzīve ar īpašām vajadzībām. Daudzi stereotipi ir tiešām smieklīgi attēloti un pats galvenais – ļoti trāpīgi un viegli tiek vērtas durvis uz šo pasauli. ASV uzņemts ar lielu sajūsmu, jo beidzot tiek pārstāvēta televīzijā milzīga cilvēku grupa, kura līdz šim ignorēta, pie tam interesanti skatīties ir arī tiem, kuru dzīve nav saistīta ar īpašām vajadzībām. Es pati vairākās epizodēs ļoti labi varēju saprast JJ mammu, kura jau gadiem ir skaidrojusi vienu un to pašu, cīnījusies par elementāru pieņemšanu, tā uzaudzējot biezu ādu un asu mēli.

Tā nu mani ieteikumi ir iztecējuši un cerams radīs dzirdīgas ausis. Ja gribat šo rakstu papildināt, tad droši to dariet – rakstiet komentāru, vēstuli un es papildināšu rakstu ar kādu labu ieteikumu vai piemēru.

Tomēr liekas sarežģīti? Tad vēlreiz atgādināšanu – bērniem nav problēmu ar citādo un tā pieņemšanu. Viņiem ir interese, jautājumi, izbrīns pirmo reizi sastopot, bet viņi dabiski un ātri veido kontaktu. Ja nezini ko teikt, tad ļauj savam bērnam rādīt piemēru tev pašam, jo viņa attieksmi neierobežo nekādi stereotipi un aizspriedumi. Daži piemēri.

Montas klasē pagājušajā gadā sociālajās zinībās pēkšņi uzpeldēja jautājums – kas ir invalīds? Bērni atbildēja – tas ir cilvēks, kas sēž invalīdu ratos jeb ratiņkrēslā. Uz Montu neviens šo terminu neattiecināja, jo viņa pārvietojas ar kruķīšiem, bērniem tieši tā asociācija ir ar ratiem (es pārrunājot šo tēmu jautāju Montai vai bērni nosauca, ka tu esi invalīds). Bet neviens no bērniem neizteica nevienu sliktu piezīmi par šo tēmu, viņi visi ir tīri un labestīgi.

-B.

Manai meitai riteņi ratiņkrēslam ir ar “Frozen” varoņiem. Visi bērni tam pievērš uzmanību, viņiem ļoti patīk. Tas viegli palīdz uzsākt sarunu ar citiem bērniem un vecākiem. Meitas labākās draudzenes viņu pat apskauž, jo viņa ir peldējusi kopā ar delfīniem. Bērni tik dabiski veido draudzību.

-A.

Mūsu dēlam ir īpašas vajadzības un viņa māsa lepojas, ka pazīst atšķirigus bērnus un māk ar viņiem spēlēties. Esmu ievērojusi, ka bērnus izbrīna, ka mans bērns pauž emocijas ļoti skaļi, bet tiklīdz paskaidroju, ka tā viņš komunicē, tālāk problēmu nav.

-V.

Mans bērns nerunā un viņam ir grūti ātri izveidot acu kontaktu. Bērni vienmēr pie viņa pietupjās un to atrod, atdarina viņa kustības un priecājas lidzi, kad viņš par kaut ko smejas. Ļoti viegli uztver viņa atšķirības.

“Nākotnes pasauli” pirmo reizi ieraudzīju “Pauzē” (pasākums ģimenēm, kurās aug īpašie bērni). Tur lielā zālē skraidīja, brauca, kliedza, spiedza, spēlējās juku jukām īpašie bērni un viņu brāļi un māsas (tipiskie bērni). Neviens nevienu nešķiroja un strīdu situācijas bija pavisam tipiskas – kā sadalīt mantu, kā dusmās nekraut otram un kā kopā spēlēties. Neviens pieaugušais necēla gaisā uzacis, ja kāds skaļi pauda savas emocijas, neviens žēli neskatījās uz nabaga bērniņiem un visi vienkārši labi pavadīja laiku.

-Anete

Lai veicas sarunās ar saviem bērniem!

Lai izdodas sevī salauzt stereotipus, tā palīdzot augt paaudzei, kura pret atšķirīgo būs daudz tolerantāka un izprotošāka. Nemetiet plinti krūmos, ja sākumā iet grūtāk un īstie vārdi kavējas un pa vidu iemaisās kāds nepareizais vārds. Man arī prasīja laiku izravēt šo to no savas leksikas un arī es vēl tikai mācos, kā savas nezināšanas dēļ neaizskart cilvēku.

Lai ar katru septembri arvien vairāk īpašo bērnu uzsāk mācības parastās skolās, ko vēl aizvien vecākiem ar zobiem un nagiem ir jāizplēš! Lai sabiedrība un pilsēta kļūst iekļaujošāka un maniem draugiem no citām valstīm nav izbrīnīti jāprasa:”Kur jūs esat likuši visus cilvēkus ar īpašām vajadzībām?” Lai izglītības vadošie amati pārstāj likt šķēršļus un meklēt atrunas iekļaujošās izglītības realizēšanai, tā liedzot pilveidot sevi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un tipiskiem bērniem radot sagrozītu realitāti, kurā citādais nepastāv.

Hermanis septembrī sāks iet parastā dārziņā un es ļoti ceru, ka šis noderēs viņa grupas biedru vecākiem,  kā arī visiem citiem, kuri vēlas, lai viņu bērns redz cilvēku pirms viņa īpašām vajadzībām. Un kā vienmēr – darbs jāsāk ar sevi. Nākotne ir te.

Un šī bilde ir pārāk aktuāla, lai to neieliktu vēlreiz!

kopija

Advertisements

Minskas dienasgrāmata. Piezīmes.

 

Krāmējoties ceļam manī ir zināms īgnums. Saprotu, ka atteikties no Jāņiem par labu delfīniem ir grūtāk kā iedomājos, kad izvēlējāmies datumus. Gribās uz laukiem, gribās dziedāt, gribās pļavā, gribās siet sieru un dancot ap ugunskuru. Bet izvēle ir izdarīta un, soloties nākamajā gadā tad svinēt dubultjaudīgi, skatos uz priekšu.

Ceļu, tāpat kā pagājušajā reizē, esam pārdalījuši uz pusēm – pirmais posms ir tikt līdz Viļņai. Tā kā mūsu zēniem mašīnā patīk koncertēt un pat uz laukiem aiztikt var būt izaicinājums, tad mēģinām samazināt mašīnas laiku.

Līdz Viļņai tiekam diezgan mierīgi – daļu laika mazie protestētāji noguļ, daļu laika skatās mantas un daļu laika ēd visādus cepumveidīgos. To vismaz pēc tam varēs izsūkt. Secinājumi izdarīti pēc pagājušā gada komposta mašīnā, kad gurķi, burkāni, āboli un paprika zem autobeņķa bija izveidojuši kaut ko, ko neviens nebūtu ar mieru pagaršot.

Viļņā meklējam pirmo vietu, kur varētu dabūt ēst. Nonākam līdz tirdzniecības centram, kur pašā vidū ir bērnu laukumiņš, kur puikas var izkustēties pēc lielās sēdēšanas. Neticami, bet laukumiņš ir piemērots arī Hermanim un tā nu, Indriķim spiedzot smalkā soprānā, abi tur tusē. Bet,protams, viss jau nevar būt tik skaisti kā es te tikko aprakstīju. Pēc 10 minūtēm Indriķis ir bez biksēm (ne jau viņam vajag) un vēl pēc piecām abiem jau ir apnicis. Dodamies meklēt ēstuvi. Indriķis grib skriet uz visām pusēm, mēs uz maiņām skrienam pakaļ. Nevaram izvēlēties kur, nervozitāte aug, visur jāgaida un visur Hermanim besī un Indriķis sev apdraud dzīvību. Fun, fun, fun. Beidzot tiekam pie ēdiena, bet lūdzam saiņot līdzi, jo padevīgi atzīstam savu neprātu doties lielveikalā kopā ar puikām.

Ēdienam smaržojot pa visu mašīnu, uzreiz aiz Latviešu ielas, piebraucam pie savām Viļņas mājām. Aiz loga redzu peļķes un uzvelku Indriķim gumijniekus. Tā nu viņš dangā pa peļķēm, kamēr mēs izkrāmējamies no mašīnas. Mums ir vesels dzīvoklis, ļoti jauks, tikai var just, ka pirms Lietuva tika Eiropas Savienībā, te kārtīgi pīpēts.

Vakars un rīts parastais. Dodamies uz Minsku. Līdz robežai Dudū guļ, Hermanis ar dzīvi apmierināts – pilnīgi neticami. Robežā Miķelis aizpilda simtunvienu biļeti,talonu,skrejlapu, lec no mašīnas šurpu turpu, tiek pārbaudīts, cik tad ļoti mēs gribam tikt brīnumainajā Baltkrievijā. Visbeidzot dāma pārbauda mūsu seju sakritību ar pasē redzamajām. Ceļam bērnus pie stikla, lai tante, kura sēž aiz tā būdā, var salīdzināt. Cenšos saskatīt jautro pusi. Arī tādām lietām dzīvē jānotiek. Vēl intervija par mašīnu, alkoholu un cigaretēm, tad sieviete neglītā formas tērpā spiež pogu,ceļas šlagbaumis un mēs braucam. Ar klusu vaidu vērojam rindu, ko vajadzēs izstāvēt atpakaļ ceļā. Bet tas vēl tālu! Benzīntankā aiz robežas Miķelis pērk “kilometru skaitītāju”. Tas ir tāds plastmasiņš, ko pielipini pie mašīnas loga un viņš pīkst konkrētos ceļa posmos. Jo par atrašanos uz Baltkrievijas ceļa ir jāmaksā.

Pierunāju Miķeli piestāt pie lupīnām, salasu lielu pušķi mūsu divnedēļu mājām. Zēni turas godam,retu reizi tik iečīkstas. Ceļš paiet ātri un drīz jau esam Minskā. Caur veikalu braucam uz mūsu dzīvokli. Mūs sagaida dūšīga kundze, visu rāda un skaidro,bet es nevaru sagaidīt, kad viņa ies, jo gribas beidzot atslābt. Tas drīz notiek, solot mums atnest vietējā avota ūdeni, viņa atvadās. Liekamies diendusā. Viss ir labi.

Mūsu dzīvoklī ir ieturēts tāds new age sovjet style interjers. Man viss ļoti patīk. Šķiet, ka kļūstam par nedaudz citiem cilvēkiem tik ļoti citādā vidē.

Miķelis, bijis veikalā, gatavo vakariņas, puikas izpēta dzīvokli, jūtos ļoti iederīgi šeit. Varbūt tādēļ, ka bērnības pirmās atmiņas ir no laika, kad līdzīgā bloķenē dzīvojām. Pa pirmā stāva logiem var redzēt, kurš nāk, kurš iet. Virtuve ir maza un omulīga, tulīt uzcepšu kādas maizītes, jo taču palūdzu Miķelim veikalā nopirkt kārtaino mīklu… manas pārdomas pārtrauc Miķelis:

-Anet, kur tu redzi te cepeškrāsni?

-Zem plīts!

-Bet te nav!

Vaimandieniņ, tiešām nav. Es liekot gulēt Indriķi izdomāju, ka jāuzcep kaut kas cepenē, lai māja smaržo un ir drusku svētki,bet uz virtuvi jau apskatīt neaizgāju, tikai pieņēmu, ka noteikti ir. Tā nu paliku ar savu mīklu un secinājumu, ka nevajag lekt augstāk par savu pakaļu.

Vakars parastais. Visi guļ. Es te virtuvē rakstu un pa vaļējo logu klausos kā veči nāk mājās no dienas. Pirmā stāva eksotika. Ir tā mierīgi, rīt būs atkalredzēšanās ar delfīniem. Ceru, ka Hermanim būs īsāks pierašanas laiks. Un vēl es ceru, ka Dudū neieleks līdzi. Arlabunakti!

7.00. Vāru savai baltkrievu ģimenei putru. Indriķis jau no 6.00 ir augšā, tika indēts ar Pepu telefonā, jo man tā vēl drusku gribējās gulēt. Dzirdu, ka Hermanis jau arī lallina, Miķelis vēl guļ. Aiz loga uz soliņa jau kaut kāds veču mītings notiek, tiem gan miegs nenāk.

9.10. braucam pie delfīniem. Esam diezgan patālu iekārtojušies, tādēļ tagad jāmācās baltkrievu satiksme. Neviens nevienu negrib laist pārkārtoties. Pa ceļam saprotu,ka esmu aizmirsusi pamperus, iebraucam aptiekā. Laikam jau esmu satraukusies.

Lecam ārā no mašīnas un pa nenormāli augstām un invalīdiem 0% piemērotām trepēm kāpjam uz delfināriju. Hermanis jūtas labi, Dudū sajūsmā spiedz. Naivi ceru, ka Indriķis tomēr neleks uz galviņas baseinā un es redzēšu Hermaņa nodarbību. Jā,protams. Hermanis vēl līdz galam nav iestūķēts hidrā, kad Indriķis jau ir iesēdies delfīnu izšļakstītajā ūdenī. Miķelis sola pafilmēt un es ar slapjdibeni eju vazāties pa zoo.

Ielieku viņu ratos un braucam. Esmu pikta. Gribas būt tur augšā, bet neko, ostot sūdaino gaisu, dodamies pie zvēriem. Mēģinu neredzēt daudzu zvēru nožēlojamos dzīves apstākļus un kvadrātmetrus. Rādu Indrikim, kaut ko stāstu,bet domās esmu pie Hermaņa.

Kā viņam iet?

“Ū-ū saka pūce”

Vai viņš raud?

“Re, lapsa, tā pati, kas mūsu skaitāmpantā dejo mežmalā”

Vai ir nobijies?

“Un te lauvas kungs laiza pakausi lauvenei, netraucēsim šo intīmo mirkli”

Vai viņam auksti?

“Tas ir strauss”

“NĒĒĒĒĒĒ, NĒĒĒĒ” kliedz Indriķis. Paskatos pulkstenī. Ejam atpakaļ.

Hermanis jau ir pie tēta. Pakojamies, žāvējamies, ķeram Dudū un braucam.

Zēni mašīnā mierīgi, tikai mēs tādi saviļņoti. Gājis labi, tikai drusciņ ieraudājies. Visu darījis, ko treneris licis. Lieliski! Un tikai pirmā reize!

cof

Un tomēr nobirst mums asara. Spriedze atlaižas. Pie tādiem lieliem notikumiem tu vienmēr kā no jauna satiecies ar savu bērnu, kurš ir pavisam citādāks. Tu no jauna satiecies ar sevi vecāka lomā, kurš tik daudz laika pavada ieracies savā galvā, meklējot pareizo ceļu, taku, veidu, terapiju, pieņemšanu, ritmu utt., apšaubot sevi ik uz soļa. Nē, nav viegla īpašo vajadzību pasaule – uzdevumi ir lieli, svarīgi, bet karti un minerālūdens pudeli neviens nedod. Tad nu daudz laika un spēka tiek iztērēts sitoties pa brikšņiem. Agrāk vai vēlāk tas ceļš jau atrodas, bet grāvis tam vienmēr ir līdzās. Un tad nu pie lieliem notikumiem un saviļņojumiem tu ej tā ar vienu kāju pa to skumju grāvi. Bet drīkst un varbūt pat uz brīdi vajag. Viens no pieņemšanas uzdevumiem – necensties to grāvi aizrakt,atļaut tam vienmēr būt līdzās.

Pusdienas un gulēt. Ceļamies, ēdam, dodamies izpētīt rajonu. Ejam uz tuvāko parku kur, gluži kā saimniece mums stāstīja, centrā ir tāda kā strūklaka, tāds kā avots, kur cilvēki ar bačokiem rokās ņem sev dzeramo ūdeni. Arī mums tāds mājās ir, ko paļāvīgi arī dzeram.

Vēl nedaudz uz priekšu ir tāds kā bērnu laukumiņš. Metāla stangu veidotas šūpoles, kuras čīkst kā šausmenes soundtrackā. Ar tādām dabūt pa galvu ir game over.

Dodamies uz priekšu. Parks drusku kā mežs, drusku kā bērzu birzs, neviens neaizraujas ar zāles pļaušanu. Aiz parka ir uzstādīts neliels atrakciju parks, kurš nedarbojas. Indriķis ar Hermani tomēr pēta atrakcijas. Pie tām mazajām braucamajām mašīnām, kuras visus arī kaitina Vērmanītī, stāv ķeblītis ar minerālūdeni. Tas mani dara aizdomīgu. Tik tiešām! Netālu ir būda, kurā sēž divi veči, ja tos uzrunā, tad parks strādā. Lieliski izdomāts!

Indriķis tiek mašīnītē, ko ar pulti vada Miķelis. Abiem ļoti patīk, nu labi, Miķelim drusku vairāk, jo viņš apgalvo, ka labākas spēļmantas viņam dzīvē nav bijis.

Ejam pēc saldējuma, ar to cīnoties dodamies mājās. Visi netīri un visi laimīgi. Vakars parastais.

4.30. Indriķis ir augšā. Nu wtf. Pus6 padodos viņu vēlreiz aizmidzināt un eju vārīt kafiju un putru. Indriķis tikmēr priecīgi ēd tomātus, bet es brīnos, ka arī šajā agrajā stundā veči aiz loga sasaukuši sapulci. Pēc pusstundas arī otrs baltkrievu cīrulis ir augšā. Nodarbība tikai 10.00, izdodas Indriķi pierunāt pagulēt no 8.00-9.00.

Miķelis mūs ceļ augšā, samiegojušies lecam mašīnā. Hermanim tāpat kā pašā vakarā ir maza temperatūra. Tā pie delfīniem mēdz notikt,ceru,ka nebūs sliktāk. Soreiz sarunājam, ka Indriķi ganīs Miķelis un es varēšu paskatīties nodarbību.

Hermanis iesāk labā garastāvoklī. Tomēr pašā sākumā ir tāds vingrinājums kā “delfīnu diriģēšana”, bērni kustina gaisā rokas un delfīni ļoti īpatnējā skanējumā “dzied”. Hermanis nobīstas un sāk raudāt. Es redzu, ka viņš satraucies. Treneris mēģina pārslēgties uz citu uzdevumu, bet Hermanis tik velk savu skumjo dziesmu. Delfīns izlec krastā, Hermaņa aukstās, plikās pēdas tiek pieliktas pie delfīna siltajiem sāniem. Raudāšana rimstas, bet kā par nelaimi delfīnus sāk “diriģēt” paralēli strādājošais puisis ar treneri. Hermanis atkal dod vaļā brēcienu. Redzu, ka trenerim neizdodas viņu nomierināt un man tik ļoti gribas turp teleportēties. Viņš mēģina gan tā, gan šā, bet Hermanis jau tuvojas histērijai. Es jau malā esmu sev izplēsusi matus no galvas. Viņi kāpj ūdenī. Nu pa īstam es nekad Hermani tādu neesmu dzirdējusi. Pielecu kājās. Bet tomēr sevi apturu. Negribu būt psihā māte, kura iet atņemt trenerim bērnu, pati lecot baseinā. Jāuzticas. Jāpaļaujas. Pagriežos pret logu un pinkšķu. Kaut ātrāk beigtos. Ienāk Miķelis ar Dudū. Miķelis dzirdot Hermaņa žēlabas arī sadrūmst. Man fiziski sāp visas iekšas no tās skaņas. Ar to varētu no manis visu izspīdzināt.

Nu jau viss. Miķelis iet mazgāt un ģērbt Hermani, mēs ar Dudū izejam ārā. Skatamies trīs skumīgus lemūrus. Es gaudoju tāpat kā Hermanis pirms brīža.

Braucam mašīnā un man asaras sprāgst neapturami. Es pavisam rupji un tieši, paceltā balsī apšaubu visus kāpēc esam šeit, kāpēc mums tā, kāpēc, kāpēc, kāpēc… Jūtos šausmīgi, kaut Hermanis jau sen nomierinājies grauž cepumu. Miķelis mēģina iepilināt kādu racionālu pili manā asaru jūrā, bet es nevaru savākties.

Nav noslēpums, ka rehabilitācijā arī ir miglas zona. Delfīni tajā ietilpst. Pētījumos nevar pierādīt efektu, atsauksmes visdažādākās. Mēs vienojāmies, ka darīsim (izmēģināsim) visu, kas var palīdzēt, kamēr vien tas nerada kaitējumu Hermanim.

Man šodien šķiet, ka šī robeža, ja netika pārkāpta, tad vismaz bija bīstami tuvu. Un jā, viņš raudāja (es arī, protams) arī pagājušajā reizē un ir vajadzīgs laiks, lai pierastu, daudzi bērni raud, bla, bla, bla, bet vienalga. Bija traki.

Nu jau pusdienlaiks. Visi nomierinājušies. Mēģinu sakopot domas un turēties pie pozitīvā. Pēc pagājušās reizes Hermaņa uztvere būtiski uzlabojās, tādēļ esam šeit atkal. Ja pagājušajā reizē tas bija eksperiments un piedzīvojums, tad šoreiz jau braucam ar kaut kādām gaidām. Mēs gan ne uz ko neceram, bet tomēr ceram. Nu gluži kā visi(daudzi) īpašie vecāki, kuri gatavi kaut padusi purkšķināt, dejojot pa pilnmēness pielietu lauku, ja vien pastāv kaut maza cerība, ka tas varētu kā līdzēt.

Kompensējam visus kreņķus ar picu vakarā. Domino vēl akcija – otru saņemam pa brīvu. Pastaiga pa rajonu, saldējums. Šajos trīs teikumos ietilpst vismaz 300 pusotrgadnieka skandāli. Nedrīkst kāpt uz sveša moča, nedrīkst braukt ar strādnieku traktoru, nedrīkst skriet aiz letes utt. Hermanis skandālus atbalsta tiem pievienojoties. Vakars. Tā mīlestība, kas pārņem pret bērniem, kad viņi guļ, ir kā dopings bērnkopībā.

bty

Diena nr 3. Pieripojam pie zoo izgulējušies un labā garastāvoklī. Noparkojam mašīnu pie skumīgā roņa un kāpjam augšā. Daudz runājām ar Hermani par to, kas vinam jādara un ko ar viņu darīs, Miķelis vēl parunās ar treneri. Kamēr Hermanis ģērbjās Indriķis jau protestē, ka nedrīkst skriet, kur gribās, un tā nu es nolemju turpināt savu zoologa izglītību – dodamies ārā pie zvēriem.

Te zirgs, te putni. Pēkšni Indriķis izslīd caur restēm un tiek līdz sietam pie kaut kādiem eksotiskiem putniem. Jezus Marija. Es caur restēm, protams, nevaru izslīdēt. Makškerēju viņu ārā, protams, skandāls pamatīgs. Mūs vēro daži zvērkopji, atstutējušies pret grābekļiem. Piesarkušu seju un šņācot stiepju viņu prom. Tiekam līdz pūcēm. Tās ir labas un Indriķis samierinās ar likteni.

Es domāju par Hermani. Tomēr arī priecājos, ka neesmu tur, jo esmu par mīkstu vērošanai no malas.

Spēļu laukumiņs, kioski, lauvu saldais pārītis, kas jau otro dienu salipuši kopā. Daudz vietas viņiem nav, tad nu viņi vismaz ir viens otram.

IMG-20170628-WA0015

Pēkšņi pamanu, ka netālu no lauvām ir nožogojums ar tādām kā mājas kazām un jēriņiem, kur atļauts ieiet cilvēkam. Mēs arī ejam. Paijājam un pētām, tur ir arī vistas un pāvu pāris, kuram gar kājām skraida kāmīši. Manām jaunā zoologa acīm neparasta kombinācija. Indriķis parauj aiz auss kaziņu, ko vēlāk dzirdu barotāju nosaucam par Lanu. Atvainojoties galvā viņai veltu Raimonda Paula dziesmu “Lana’’ un mēs ejam atkal augšā pie delfīniem un ba-ba.

Esot gājis grūti, bet neesot tik traki raudājis. Dusmojas, jo negrib darīt kaut kādus vingrinājumus. Treneris saka, ka dusmojoties viņš strādā labāk. Es padodos par šo domāt. Ja jau esam šeit, tad jāpaļaujas uz cilvēku, kurš par šo zina labāk.

Braucam uz tirgu. Visiem briesmīgi gribas ēst. Gribas kebabu no šaubīgiem kioskiem ielas malā, bet bērniem jau vajag kaut ko normālāku. Par laimi mums, blakus tirgum slejas gigantisks Lido.  Dzirnavu tornī ir atsevišķa bērnistaba, kur mēs visi paspējam paēst un daži arī paspēlēties.

Spraužam bērnus ratos un dodamies uz tirgu. Tik labs. Uz kiosku durvīm plivinās tukšas paciņas no garšvielām un sausajām zupām, tā prezentējot plašo izvēli. Vairāki stendi ar īpašiem, bieziem plastmasas maisiem. Pie katra stenda pa omei.

Ejam cauri dārzeņu – augļu sadaļai. Visas mani sauc par “ģevošku” un grib, lai es pagaršoju tieši viņu ķiršus vai nektarīnus. Indriķis ar Hermani arī stūķē zemenes un neprotestē pret ilgo čammāšanos pa ailēm. Milzu ķņada. Novērtēju kā katrs izkārtojis produktus. Vienam nektarīni piramīdā, citam tāpat kastē, bet ir arī tik rūpīgas, ka pat ķirši izkārtoti vienādās rindās, nevis kaudzē. Pērkamies,garšojam, joņojam cauri. Puikām sāk beigties baterijas un pacietība.

Atpakaļ braucot ir ļoti minskīga sajūta – līst lietus un radio skan “vipim za ljubov” (nezināšu izpildītāju). Pusdienu miegs.

Tā kā Indriķim ļoti patīk traktori un smagie, tad vakarā viņš tiek pie tādas spēļu mašīnas. Ir labi.

Ceturtās dienas pēcpusdiena. Indriķis pamodies skatās multenes, lai neskrietu apkārt un nemodinātu brāli. Es paņemu datoru, lai mēģinātu uzrakstīt kau ko no šī rīta vētras.

Viss ir tāds nekāds. Pa druskai aizčammajāmies, sakasījāmies, pa druskai nepaēdām un tā. Šoreiz nodarbībā sēdēju es. Pirms tam Hermanim ilgi visu stāstīju un skaidroju. Sadevām saldumus, lai ir labs garastāvoklis un sugar rush. Dziedāju dziesmiņas un smīdināju. Pienākot trenerim Hermanim saku, ka tagad jāiet, viņš saprot un iekrampējas manī. Dodu viņu prom kopā ar uzmundrinošiem saukļiem. Tā nu viņi abi aiziet. Hermaņa uzmesto lūpu var redzēt pa gabalu. Drīz sākas raudāšana, kas šoreiz vēl turas kaut kādā normas tonalitātē. Uz grūtākajiem vingrojumiem Hermanis kliedz kārtīgi. Dusmīgs un aizvainots. Es mēģinu sev izbetonēt iekšas un “sūtīt labas domas”, bļ**. Uz beigām kļūst trakāk. Man ir grūti izturēt raudāšanu un bezspēcību, Hermanim grūti izturēt nodarbību – kāpšanu pāri visām savām robežām. Atnāk Miķelis ar Indriķi, kurš kazu sētā jau izvārtījies pa sūdiem. Miķelis pikts, ka nebrīdināju, ka tur ir sūdi. Es šņācu pretī, ka tas tā kā loģiski, jo tās tak pamperī tur nestaigā. Hermanim fonā kliedzot sastrīdamies. Indriķis pievienojas, jo negrib vilkt nost sūdainās bikses. Es jau zaudēju pacietību. Ar varu uzvelku tīras bikses un saku, lai viņi iet ārā. Man jau sen viss ir par daudz. Āāāāāāā. Nodarbība beidzas, eju pakaļ Hermanim. Hermanis sēž ar treneri uz krēsla pie dušas. Hermanis ir pilnībā mierīgs. Nezinu vai tas tādēļ, ka jau iekšā salauzts vai tādēļ, ka tās ir tikai dusmas uz to brīdi. Treneris saka, ka viss ir labi, bla, bla. Es paņemu Hermani, ģērbjamies.

Pēc brīža jau visi esam mašīnā. Es pinkšķu. Gribas plinti mest krūmos. Es nesaprotu, kas jādara. Vai jāpaļaujas vai jāsaka stop. Nu kā lai mēs pieņemam šos lēmumus. Nav neviena bukleta vai pamācības. Gribas lamāties kā Lembergm un džekiem pie mūsu poģīša. Gaudoju un “skaļi diskutējam” visu ceļu līdz mājām. Pusdienlaiks.

Mēģinu kaut kā atšķetināt domu un emociju kamolu, kamēr Indriķis blakus man meditatīvi šņāc. Pārlasu iepriekšējo pieredzi. Tur ceturtajā nodarbībā Hermanis jau neraudāja. Tomēr Hermanim ir noticis liels savas gribas lēciens pa šo gadu. Izteikts “my way vai highway”. Un grūtā treniņā nav nekāds viņa way. Tomēr virzos lēnām pie atziņas, ka šis viss ir vairāk par mani un manām emocijām. Jo es pa īstam eju cauri sēru un pieņemšanas ceļam pirmo reizi. Tolaik, kad viss tas nāca pār mums, tad es biju stāvoklī vai Indriķis bija maziņš un pie krūts. Es daudz sevī apspiedu un dzinu sevi saņemties,jo maniem bērniem taču vajag mierīgu un stabilu mammu. Tā nu šī saņemšanās man ir rikošetā trāpījusi atpakaļ un ar to strādāju jau vairākus mēnešus, apņēmusies šoreiz līdz galam visu izsāpēt un izjust, lai nākotnē vairs nepiemērotos brīžos nesprāgst ārā nesakārtotas šūplādes. Esmu ļoti tālu no “mierīga un stabila”. Tas viss tagad ir pa vidu arī tagad.

Nu jau visi mostas, iesim ārā saulainajā dienā nostaigāt to rīta cēlienu nost.

Gorkija parks mūs nepievīla. Mašīnītes,lecamies pūšļi, karuseļi, saldējums, maksas tualete komplektā ar tantuku, jogotāji, bezjēdzīgi kioski, saldējums. Varens vakars.

Piektās dienas pēcpusdiena. Piektā nokliegtā nodarbība aiz muguras. Šodien saņēmos un uzmanīgi vēroju kāda veida raudāšana tā ir, vai tiešām tikai dusmas, jo negribas grūtos uzdevumus. Arī Miķelis skatijās. Bija traki. Es arī beigās gaudoju līdzi. Treneris saka, ka būs ok par spīti grutībam. Mēs tomēr nejūtamies ok par šo. Jā, iepriekšējā reizē arī Hermanis raudāja pie grūtākiem brīžiem, bet tagad protests sākas jau no pirmās sekundes un sasniedz histēriju pašās beigās. Tiklīdz nodarbība beidzas Hermanis gan ir mierīgs kā jūra, tāpat arī tad, kad delfīns viņu vizina apkārt baseinam. Es nezinu kā šo iztulkot, Miķelis arī nezina un neviens uz pasaules nezina. Hermanis nerunā un mēs jau trīs gadus nodarbojamies ar pašrocīgu tulkošanu. Nolemjam tā – pa brīvdienām atpūta, pirmdien no rīta lūgšu treneri vai es nevaru nodarbības pirmajā daļā piedalīties, lai Hermanis būtu mierīgāks. Ja neļaus, tad uzticēsim trenerim uz vēl vienu nodarbību. Ja tā būs tikpat bēdīga kā šīs nedēļas nodarbības, tad brauksim mājās. Life is life. Kā būs tā būs. Kārtējais nepareizais pagrieziens īpašo vajadzību džungļos.

Nedēļu vēlāk, rakstu no Rīgas.

Tā piektdiena pagāja smagās pārdomās, sarunās, konsultācijās un visa rezultātā mēs nolēmām, ka vispareizāk būs braukt mājās. Jo vienīgais kompass ir un paliek mūsu (vecāku) iekšējās sajūtas un tās teica stop. Nebija viegli šo lēmumu pieņemt, jo likās, ka mēs padodamies, bet tā jau nav. Mēs vienkārši sekojam mūžam mainīgajam kursam īpašo vajadzību pasaulē.

Tā sestdienas rītā mēs izbraucām un mašīnā tusējām visu dienu. 3,5 stundas mēs nīkām uz robežas. Tas bija izaicinājums, bet bērni apbrīnojami labi turējās. Piejamās izklaides – kāpt iekšā/ārā no mašīnas, pastaigāt pa asfaltētu celiņu kopā ar citiem nobesītiem bērniem un vecākiem, iet draudzēties ar fūru šoferiem un kāpt viņu mašīnās, ēst. Izmantojām visas opcijas.

dav

Lietuvā gāza lietus un puikas aizmiga. Iebraucot Latvijā pārņēma sajūta, ka lēmums ir pareizs. Pēdējo posmu Indriķis izturēja uz multeņu bāzes un Hermanis uz cepumu.

Mājas, mīļās mājas. Briesmīgs pārgurums, bet ir labi.

Šo nedēļu, pateicoties lietavām un vēlmei pēc miera, pavadījām mājās. Kārtojām, pārbīdījām,  gatavojām un atpūtāmies. Hermanim nebija neviena nodarbība. Bijām diezgan parasta ģimene, kas bija jauka pārmaiņa. Piektdien puikas aizceļoja uz laukiem, lai mēs varētu drusku atpūsties divatā. Tā bija iespēja arī sakārtot galvu un izrunāties.

Hermaņa rehabilitācija turpināsies, turpināsim strādāt gan ikdienā, gan plānosim citas rehabilitācijas kūres, kurās ieguldīsim arī atlikušo delfīniem saziedoto naudu. Emocijām norimstot saprotu, ka tomēr kontakts ar treneri šai pieredzei bija izšķirošs. Un tas nebija labs un Hermanim piemērots. Es nesaku, ka viņš ir slikts treneris, viņš vienkārši nebija mūsējais. Ja tavam bērnam ir uztveres traucējumi, tad kontaktam ir milzīga nozīme. Vai viņš viņu jūt, saprot, kāda ir viņa balss, kustības, pieeja – viss ir svarīgi. Tieši tāpēc mēs nevaram lēkāt pa visu Rīgas poliklīniku rehabilitācijas rindām, katru reizi ejot pie cita speciālista. Hermanim nevar būt 10 logopēdi, 10 dažādi fizioterapeiti utt. Mēs atrodam savējo, kuram ir zināšanas, pieredze un kontakts ar Hermani un tad mēs pie viņa turamies. Tas maksā naudu, bet vismaz nodarbībām ir jēga, nevis tās tiek noraudātas vai notizlotas.

Pārlasot savas piezīmes sapratu, ka esmu diezgan skāba. Ja vēl salīdzina ar delfīnu dienasgrāmatu pirms gada…ak, kur gan palikusi tā enerģija un pozitīvais skats uz visu. Tagad, pēc mazas atpūtas, es jau jūtos tuvāk tam pozitīvajam agregātstāvoklim, kas vispār ir man raksturīgs, bet arī saprotu, ka “it is what it is”. Un jocīgi ir nevis tas, ka manī šobrīd ir zināmas sāpes, straujā tempā absolvējot vienu Gandī klasi pēc otras, bet jocīgi būtu, ja es šajā visā ceļā būtu nemitīgi priecīgā,pozitīvā, visvarošā, nekadrokasnenolaidošā. Es tāda neesmu. Man katru dienu ir jāizjūt tik dažādas emocijas, nav nekāda taisnā, mūžam labā, kursa. Un es laikam beidzot sāku arī sevi šajā pieņemt un saprast. Šajā, kur “nevaru” un “negribu” ir ok. Tikpat ok kā “šodien būs lieliska diena un es visu paveikšu”. Tā nu es atkal atvirpuļoju pie tā, ka Hermanis visiem, kuriem ir ar viņu draudzība, liek pieņemt un mācīties sevi pašu. Un,ak, vai, cik nesmukumu tur neatklājas un kādi darba lauki paveras. Bet, ja tev ir tikpat liela dūša kā viņam, tad tu ar to visu sāc strādāt. Programma tāda pati kā viņam – katru dienu pa drusciņam uz priekšu. Jo nav nekāda “magic pill”, kas spēj Hermaņa rehabilitāciju vai mūsu garīgo izaugsmi sakompresēt vienā dienā, vienā uzdevumā.

Viss notiek, viss turpinās.

P.S. Atvainojos, ka tik gari un pašķidri. Tiem, kuri tika līdz beigām, te divas Hermaņa bildes no jaunā Baronielas laukumiņa, kur arī Hermanim ir divas atrakcijas piemērotas!

Par Hermani un mūsu tikšanos

_AGN6835Krāsnī cepas kūka un es gremdējos mammu nostaļģijā. Pirms trīs gadiem pusnaktī sākās mūsu nakts ceļojums, kur pret rītu satikām Hermani.

5.maijs man jau bija saplānots – jābrauc pie Māras apraudzīt mazā Ronja. Rīts ir slinks un miegains,no gultas izveļos tik ap vieniem dienā. Esmu ļoti liela. Aizripoju uz dušu, uzvelku vienīgo, kas der un dodos ceļā. Izkāpjot Maskačkā, piesēžu uz soliņa. It kā sāp vēders, it kā grūtāk elpot. Saņemos un ripoju pie Māras.

Ar lielu sajūsmu iepazīstos ar mazo meiteni, ko Māra šķiet tur divās plaukstās, tik smalka un skaista… Man arī drīz būs tik mazs bēbītis. Neticami. Emocionāli pārrunājam visu, kas mūs saviļņojis, bet sarunu laikā jūtu, ka sāk vilkt vēderu. Neapzināti aizeju līdz virtuves letei un pie tās šūpojos. Māra aizdomīgi skatās. Sajūtas pieņemas spēkā un Māra saka, ka šis izskatās pēc kaut kā no dzemdību pasaules. Tā kā viņa ir svaigdzemdētāja, tad ticu uz vārda un zvanu Miķelim. Viņš jau drīz ir pakaļ, braucam mājās ēst un gulēt – jākrāj spēki, ja nu tiešām šī ir īstā diena. Izdodas pagulēt divas stundas, pamostos un jūtu, ka vēders turpina maigi savilkties. Pabrīdinam mūsu Astrīdu. Skatāmies seriālus. Paskatos pulkstenī- pusnakts.

Vecmāmiņa man stāstīja, ka, ūdeņiem plīstot, esot bijusi sajūta, ka vēderā plīst striķītis. Man likās ļoti jocīgs salīdzinājums. Līdz brīdim, kad striķītis plīst manā vēderā.

Izlecu no gultas, pēkšņas veiklības pārņemta, un gaidu, ka nu tik plūdīs. Pak, pak. Izpaliek iztēlotās upes. Miķelis zvana Astrīdai, bet es jau zaudēju saikni ar realitāti, jo uzreiz ir klāt pirmā kontrakcija. Ieķeros kumodē. Apdullinošas sāpes. Esmu šokā. Šis ir sākums? Kā būs tālāk?

Kontrakcija pāriet un man jau šķiet, ka viss sāpju tolerēšanas limits ir jau izsmelts. Saprotu, ka kontrakcijas laikā no šoka neelpoju vispār. Noskaņojos elpot un atbrīvoties uz nākamo kontrakciju, kas ir klāt pēc trīs minūtēm. Jezus Marija (ar latgaļu akcentu)! Prātā nāk vecmāmiņu izteicieni un arī šis tas rupjāks, jo sāp tā, ka melns iet gar acīm. Te nu bija cerētā lēnā iešūpošanās ar ilgajām pauzēm starp kontrakcijām.

Miķelis ir savācis mūsu parpalas (jo nu vajadzēja man līdzi tieši visu) un mēs dodamies uz mašīnu. Atskatos uz dzīvokli, kurā atgriezīsimies nu jau trīs un nekas vairs nebūs kā līdz šim. Šņuk, šņuk, paspēju vēl izspiest asariņu.

Uzvilktajam pamperim čaukstot eju uz mašīnu, bet saļimstu pie mājas stūra, jo atkal klāt batshitcrazy kontrakcija. Apķērusi notek cauruli atbrīvojos no vakariņām. Šo darbību atkārtoju vairākas reizes un smukuma labā turpmākajā stāstā to pārdēvēšu par “dziedāšanu”.

Esam mašīnā un startējam uz “Harmoniju”. Miķelis brauc pa Brīvībeni un es uz katras bedres vaidu. Līdz šim es dzīvoju laimīgā neziņā par to, cik bedraina tā ir. Atkal kontrakcija. Saprotu, ka es nespēju izturēt braucošu mašīnu kontrakcijas laikā. Tā nu Miķelis ik pēc trīs minūtēm stājas malā. Ceļš izvēršas mokošs. Padziedu pie Brīvdabas muzeja, padziedu arī Vangažos. Viss ir tādā pusnemaņā, nemaz nespēju pacelt acis uz augšu. Dodu Miķelim dažādas komandas – tagad mani mierini, tagad aizveries, tagad paijā, tagad liec mieru. Jūtos traka un jūtu arī bailes – uz ko es esmu parakstījusies? Vai es šo varēšu?

Pēc 200 gadiem pieripojam pie Harmonijas. Astrīda mūs jau sagaida, paspējusi mūs apdzīt, kamēr es pa grāvmalām dziedāju. Pusrāpus tieku iekšā. Knapi dzirdu, ko viņa saka, viss šķiet kā skanam no slikta radio. Nespēju pacelt acis, sāp nenormāli.

Tiekam līdz istabiņai, es saku, ka gribu, lai man pārbauda atvērumu, lai saprotu, cik tālu esmu tikusi. 4cm. Oioioi.

Astrīda ierosina atgulties, bet es nespēju. Uz katru kontrakciju lecu kājās, elpoju kā tanks un ar nagiem ieķeros sienā.

Izveidoju absurdu rutīnu, kuras sākums ir gultā, tad uz kontrakciju lecu kājās, halātam plandot rikšoju uz tualeti, sēžu tur, kontrakcija beidzas, velkos atpakaļ uz gultu, atguļos un viss sākas no sākuma. Tā nu es tur plivinos par spīti ieteikumiem pataupīt spēkus. Nezināmu iemeslu dēļ man to vajadzēja. Miķelis mani, labu gribēdams, mēģina apturēt, bet dabū dzirdēt vienīgo rupeklību, ko tajā naktī teicu skaļi.

Atelpas nav. Viena kontrakcija pēc otras, mežonīgas sāpes. Lieku lietā visu, ko esmu lasījusi, mācījusies, trenējusies. Nevaru rast sev vietu. Esmu ierāvusies sevī un negribu nevienu sev klāt, negribu, lai runā. Līdzpaņemtā mūzika stāv neieslēgta. Gribu klusumu. Tas tiek respektēts.

Astrīda mani ierosina pārbaudīt,bet kamēr guļos saņemu tādu dūrienu mugurā, ka piedziedu pilnu istabu. Sirsnīgi un ilgi. Kamēr Miķelis to likvidē, es tenterēju uz istabu un domāju – nu kā es, bļāviens, varu te vērties kā zieds, ja man visu laiku jādzied. Lūdzu Astrīdai to apturēt, viņa man iešpricē un vismaz šī sadaļa beidzas.

Aiz loga sāk parādīties gaisma un man zūd spēki. Nespēju vairs noturēt domas un racionālo saprātu. Gribu bēgt, izslēgt tās sāpes. Tad kaut kas mainās, Hermanis noslīd zemāk un pēc sajūtām šķiet lauž nost manu astes kaulu. Sākas sāpes, kuru fonā kontrakcijas pat nefiksēju. Ārprātā sāp mugura un esmu pārliecināta, ka tūlīt būs krakšķis un tā pārplīsīs. Šīm sāpēm nav atelpas un es sāku krist panikā. Nometos uz grīdas un vaidu, kliedzu, ka mirstu, ka nevaru, ka negribu,ka un ka un ka…Ļauju sev uz mirkli padoties, lai atkal man acu priekšā uzpeldētu lielais mērķis- bērns. Kā viņš jūtas, kamēr es te vārtos un sevi žēloju?

Savācu sevi rokās un galvā sev ieslēdzu Iļģu “Spēlēju dancoju” noslēgumu. Pieķeros pie palodzes un velku sevi augšā. Skatos uz austošo dienu, jūtu sevī Leldes un Tota spēku, atsāku pamatīgi elpot, paceļu galvu augstāk, drīz jau mēs tiksimies, es visu izdarīšu! Episks brīdis, ko pārtrauc Miķelis pasniedzot man koka bizbizmārīti ar kuras kājām viņš piedāvā man pamasēt muguru. Es viņam veltīju skatienu. Viņš ātri saprata kļūdu.

Lai arī esmu saņēmusies, sāpes mazākas nekļūst un es gribu uz vannu. Astrīda mani iepriecina ar ziņām par 9 cm un es dodos uz ūdeni. Vannas istabā beidzot pāriet muguras laušanas sajūta un paliek “tikai” kontrakcijas. Iekāpju vannā. Vēl trīs kontrakcijas viena pēc otras un tad pēkšņi viss. Viss norimst un es sekundes simtdaļā aizmiegu. Guļu kādas 10min, Miķelis jau sāk iestresot, bet tad es ar kliedzienu mostos, nokrītu uz ceļiem un saucu Astrīdu. Klāt ir pilnīgi cita veida sāpes un skaidrs, ka sākas izstumšanas periods.

(Liriska atkāpe – daudz sieviešu piedzīvo,ka pirms izstumšanas perioda iestājas pauze. Bezspēkā daudzas tiešām piemieg, ja to ļauj. Tikmēr ķermenī notiek hormonu pārkārtošanās un sagatavošanās grand finale.)

Mans grand finale ilgst aptuveni stundu. Salīdzinot ar iepriekš piedzīvoto tas šķiet kā atpūta. Sāp mazāk un citādāk, starp kontrakcijām ir kaut neliela atelpa. Jūtu kā Hermanis tuvojas un atslīd atpakaļ, divi soļi uz priekšu un viens atpakaļ. Drusku sevi sāku žēlot un taupīt. Astrīda to redz,saka,ka būs klāt uzreiz, kad ļaušos un darīšu uz 100. Sajūtu gamma pieņemas spēkā. Rūcu un rēcu kā zvērs (zemās skaņas palīdz). Ir jau pavisam tuvu un pēkšņi man liekas, ka kontrakcijas atslābst. Prasu Astrīdai tableti, viņa mīļā miera labad iedod, placebo nostrādā, es saņemos un nākamajā kontrakcijā,mana rēciena pavadījumā, Hermanis piedzimst. Astrīda noķer. Es gribu redzēt, bet no pārpūles neredzu neko. Tad man uz vēdera tiek uzstumts pieaudzis vīrietis. Ā, nē. Tas ir mūsu puika! Četri kilogrami un seši simti gramu!

Prieks, prieks, prieks! Hermanis izskatās pēc krunkaina kartupelīša ar gariem nagiem! Nekas skaistāks nav redzēts! Birst asaras! Mani pārņem absolūta eiforija un milzīgs atvieglojums par dzemdību noslēgumu. Pulkstenis ir pusastoņi no rīta. Hermanis uzliek savu tuklo roķeli uz manas krūts un paēd. Pa vannas istabas griestu logu spīd balta pavasara gaisma. Tā arī atmiņā ir saglabājusies kā baltās un tīrās laimes sajūta. Vēl viens iemesls kāpēc man vienmēr gribas gaismu.

Piedzimst placenta, Hermani paņem Miķelis un Astrīda mani izķeksē no vannas. Kājas ir pilnīgs galerts, Astrīda mani slauka un apģērbj. Muguru var just. Liekas, ka esmu nobraukusi uz astes kaula pa bobsleja trasi vasaras laikā.

Astrīda mani aizčubina līdz istabai, uzliek atkal uz vēdera Hermani un mūs silti sasedz. Man sākas slavenie drebuļi. Astrīda uzliek vienu šuvi uz “bremzēšanas pēdām” kā viņa saka.

Ahhhh, kāda laime. Mēs ar Miķeli esam tik laimīgi. Tik! Lai arī vajadzētu pagulēt, miegs nenāk, jo gribas kliegt visai pasaulei –mums ir dēls!!! Pakliegt nav spēka, bet dalāmies ar prieku sūtot visiem laimes ziņu. Hermanis mierīgi čuč un smaržo pēc debesīm.

Anete: “Cik labi, ka viss beidzies!”

Astrīda:“Tagad jau tik viss sāksies!”

Tik tiešām viss tikai sākās. Pierašana pie jaunā režīma, iepazīšanās un iemīlēšanās, skaistā vasara un rāmais rudens. Bargā ziema ar smagajām ziņām, laimes burbuļa pārsprāgšana. Cīņas sākums un jaunās dzīves iepazīšana. Jaunās laimes meklējumi. Kritieni un prieks. Nemitīgi jauni izaicinājumi un nebeidzams darbs ar sevi. Hermanis ir laimīgs puika, tie esam mēs, kuriem sevi no jauna jāatrod. Tie esam mēs, kuri piedzīvo un ņem visu nopietnāk un drūmāk kā vajag. Tie esam mēs, kuriem Hermanis māca lielo dzīvi un lielo prieku.

Hermaņa trešā dzimšanas diena bija ļoti emocionāla. Kaut kur savā galvā šķiet biju nolikusi trīs gadus kā nozīmīgu nogriezni. Biju iztēlojusies kāds būs Hermanis šajā vecumposmā un, protams, realitāte ir pavisam citādāka. Bet tas ir slidens ceļš pa kuru izvairos iet. Jāturas pie ceļa “es priecājos un koncentrējos uz to, kas ir”. Tomēr šīs sajūtas ir nelūgti ciemiņi. Un birst asaras atceroties to laimīgo satikšanās dienu, birst asaras atskatoties uz noieto un paveikto. Birst asaras domājot par to, cik tālu mēs esam savā nogurumā aizpeldējuši no manis iztēlotā par to, cik izcili vecāki būsim. Birst asaras par to, cik daudz darba vēl priekšā, par to, cik maz spēka mums ir. Birst asaras skatoties uz Hermaņa prieku par viņa jaunajām kustībām. Birst asaras par to, cik ļoti mēs viņu mīlam un par to, cik ļoti tas mūs spiež pāri robežām.

Kad asaras bija izbirdinātas, kūka gatava un šis sacerējums gandrīz pabeigts, tad cēlāmies Hermaņa dzimšanas dienas rītā, lai brauktu piknikā kopā ar draugiem un vienkārši priecātos par to, ka Hermanis mums visiem ir. Un tā bija viena varena un laimīga diena! Lai šī diena ir jaunā gada laimīguma bāze! Lai tik laimīgs Hermaņa nākamais gads!

P.S. Bildes ir no Hermaņa 10.dienas, bijām fotogrāfēt laimi pie Agneses Aljēnas. Bilde pa vidu ir no Hermaņa trešās dienas, kad braucām mājās. Man bija trešās dienas raudāšana un es nevarēju apstāties pat uz foto 😀

IMG_1760_AGN6876

Mūsu ciemam

IMG_0937Kur tu paliki?

Pēdējos mēnešus šeit ir valdījis klusums. Klusums šeit nenozīmē klusumu mūsu dzīvēs. Tieši otrādi.

Laiks starp Jauno gadu un pavasari man vienmēr ir grūtāks, jo tas nāk komplektā ar spēku izsīkumu un kaut kādām eksistenciālām pārdomām. Šogad man šo izdevās pacelt jaunā līmenī. Laikam jau nebeidzamais rikšojiens un emocionālā pārslodze, organizēšana, cīņa un pacietības pārbaudes bija par daudz. Nepārprotiet, nav jau tā, ka nenotika labas lietas. Notika, tikai man nebija spēka turēt skatienu uz tām un neieslīgt tajā melnajā pleķī.

Mēs saņemam daudz mīļus un atbalstošus vārdus par to, cik forša ģimene, kādi supervecāki esam. Kāds vienreizējs pāris. To ir patīkami dzirdēt un šie vārdi noteikti spēj likt iztaisnot muguru un saņemties. Bet realitāte nav tikai šis. Realitāte ir arī izdegšana, bļaustīšanās vienam uz otru un arī bērniem, izmisums, pazaudēšanās un atkal celšanās kājās. Realitātē mēs ar Miķeli esam dārzā, kur gaisā ir pasviesti 15 baloni un spēles noteikums ir tos noturēt lidojot,lai tie nepieskaras zemei. Mēs apņēmīgi skrienam un to darām, bet pēc kāda laika mēle jau pārgurumā karājas pāri plecam. Mēs sāpīgi saskrienamies viens ar otru, viļamies un dusmojamies uz sevi, viens otru, kad kāds no tiem nokrīt zemē vai saplīst. Bet viss turpinās. Nav laika apsēsties dārza stūrī un apvainoties uz dzīvi. Nav opcijas nepiedalīties. Tad nu tu saņemies un saņemies vēl, tad vēl un tad vēl mazlietiņ līdz jūs abi guļat bezspēkā uz zemes un tikai ar roku aizskarat tos balonus, kas ir tuvumā un paši svarīgākie.

Fiziskais nogurums ir konstants, kurš, lai arī traucē visu darīt uz 100, ir jau ierasts kā pastāvīgs fons. Daudz vairāk iegriež emocionālo resursu izsīkums. Kad visas rezerves ir izgrābtas tukšas,tad kāds brīvais vakars vai pozitīvais notikums iedod enerģiju kādām 2-3 pozitīvām dienām, lai pēc tam tu atkal ieslīgtu burkšķošajā “esnevarunegribunavpacietībasbūtpieaugušajam”. Un man riebjas šis agregātstāvoklis.

Tomēr pagājušā nedēļā notika kas tāds, kas šķiet mūs ir uzlādējis ilgam laikam. Kas mūs ir tik priecīgi sašūpojis, sapurinājis, iededzis, ka es pa ilgiem laikiem esmu sajutusies atkal kā es. Kas tāds, kas visai burkšķošajai bezcerībai ir aizbāzis muti.

Hermanim bija vārda diena un mēs kopā ar draugiem organizējām improvizācijas izrādi, lai savāktu līdzekļus Hermaņa rehabilitācijai. Jo nu tas ir dārgs pasākums un no  palīdzības lūgšanas citiem izvairīties nevar, lai kā mums abiem gribētos “paši visu varam”. Mēs ilgi domājām par to kā rehabilitācijas līdzekļus varētu savākt bez asarām, žēluma un bez sajūtas, ka esam parādā visai pasaulei. Tā nu mēs nonācām līdz idejai par “fundraising”, kura pamatā ir tas, ka cilvēki, kuri ziedo, iegūst kaut ko pretī. Tā kā es lēnām atgriežos improvizācijas pasaulē, tad skaidrs bija, ka tieši šī pozitīvā enerģija, ko parasti izdodas radīt impro izrādē, ir tas, ko gribam sniegt pretī. Tālāk jau viss aizgāja virpuļu virpuļiem, jo spēlēt gribēja un piekrita visi impro draugi, kuri arī palīdzēja ar telpu sarunāšanu un citām praktiskām lietām.

Hermaņa vārda dienas vakarā pulcējās mūsu draugi, paziņas, kolēģi un līdzi jutēji, lai sāktos FUN(d)raising izrāde. Es biju ļoti aizkustināta redzēt visus atnākušos, kamols kaklā bija konstants, tādēļ 10 minūtes pirms izrādes es vadības grožus atdevu zālē sēdošajam, beidzot brīvu vakaru baudošajam Kasparam Breidakam, kurš kā īsts impro spečuks bez problēmām ieleca braucošajā vilcienā. Izrāde bija superīga, jo skatītāji kopā ar spēlētājiem radīja tik siltu un jautru enerģiju. Otrajā daļā arī es beidzot biju gatava pievienoties impro kolēģiem un izmantot izdevību uzspēlēt ar tiem, kuriem parasti nesanāk (jo esam dažādos teātros).

Vakars noslēdzās uz milzīga pacilājuma viļņa. Tās sajūtas ir ļoti grūti aprakstīt, ja grib izvairīties no banālām frāzēm, bet es mēģināšu caur banālu piemēru:

Kaut kāda ekstrēma šķēršļu maratona skrējēji ir sasnieguši to posmu sacensībās, kur kustēties tālāk uz priekšu var tikai tupus-rāpus,caur sāpēm un sajūtām, ka pamiriens tūlīt būs klāt. Un tad nākamajā pagriezienā viņus sagaida priecīgs, skaļš un atbalstošs pūlis, kuri vareni izkliedz uzmundrinājuma saukļus, dod padzerties un ieēst čīzburgerus, uzliek brīnumzāles uz pušumiem, palīdz piecelties un atkal pacelt acis uz lielo mērķi. Nē, tālākais maratons nekļūst vieglāks, bet,akmensdievs, cik atkal daudz spēka ir to veikt!!!

Kā es negribu lai šīs sajūtas jelkad pāriet! Es ceru, ka mēs ilgi varēsim sērfot uz šī milzīgā enerģijas lādiņa viļņa!

Tie, kuri nevarēja ierasties uz izrādi, ierosināja iespēju atbalstīt mūs ar ziedojumu uz kontu. Mēs piekritām un atvērām atsevišķu kontu Hermanim. To skatoties gan es izpinkšķēju visu aizkustinājumu (te tev nu bija bez asarām). Lasīt jūsu vārdus un redzēt dāsnos ziedojumus bija kā sajust jūsu roku saspiežot mūsu plecu ar “mēs jums ticam, jūs varat, I got your back”. Ohh, un es jau atkal pinkšķu.

Hermanis ir izmainījis mūsu dzīves un es gribētu teikt, ka drusku arī jūsu. Viņš mums liek vairāk redzēt, vairāk domāt, vairāk mīlēt un vairāk saprast. Un nē, manis nosauktie uzdevumi ikdienas burzmā nav viegli, bet tie jau ir tie dzīvē svarīgākie. Mazais sensejs visu laiku liek mums spēt vairāk kā jebkad būtu iztēlojušies. Liek mums veikt milzīgu pašizaugsmes darbu, kas, protams, nav iespējams arī bez grūtībām un lielām grūtībām.

Hermanis tikko ir atgriezies no Vācijas, kur tika pie SPIO vestes, kas palīdzēs turēt muguru un, cerams, veicinās rāpošanu. Nākamnedēļ sāksim kārtot papīrus, lai jūlijā brauktu uz Minsku pie delfīniem, bet ikdienas rutīna paliek tāda pati – fizioterapija, masāžas, baseins, logopēds utt. Mēs ejam uz priekšu. Es, Miķelis, Hermanis un visi jūs, kas tik ļoti palīdz.

Mūsu ģimene saka vēlreiz jums milzīgu paldies! Paldies, ka esat Hermaņa fanu klubā un ar patiesu mīlestību jūtat mums līdzi! Paldies par jūsu labajām domām, vārdiem, darbiem un palīdzēšanu. Jūs mums esat uzdāvinājuši viskrutākās skriešanas kedas tālākajam maratona posmam un mēs to novērtējam un nepievilsim ne jūs, ne Hermani! Tiekamies drīz!

 

 

 

Kā ieraudzīt cilvēku pirms īpašajām vajadzībām.

Mūsu vecāki uzauga Padomju laikā. Šajā brīnišķīgajā posmā pie visa brīnišķīgā, kas notika un kā bija iekārtots, daudz kas arī nebija. Nebija seksa, nebija tualetes papīra. Nebija invalīdu. Bija jau, bet  tālu prom no acīm – internātos meža vidū utml. Nost ar visu citādo. Nost ar visu, kas kaut nedaudz atšķiras no mūsu mīļās NORMAS. Tam pa ram.

Vecāki mūs audzinājuši pēc labākās sirdsapziņas un savas dzīves pieredzes, tādēļ gluži neviļus viņi nodevuši mums tās sajūtas un iespaidus, ko paši izjutuši, ieraugot uz ielas cilvēku ar īpašajām vajadzībām – bailes (jo cilvēkam ir bail no nezināmā), mulsums (kas tagad jādara? Kā reaģēt?), noliegums (neskaties virsū, nejautā, nerādi ar pirkstu) un citas emocijas, kuru pamatā bija neziņa un nekad nesatikšana.

Tā arī veidojās mans priekšstats. Es gan neatceros konkrētu epizodi, kur mamma man skaidro kāpēc ir , piem., cilvēki ratiņkrēslā, bet ļoti spilgti atceros savu pirmo un pēc tam ikgadējo saskari ar cilvēkiem, kuriem ir īpašas vajadzības.

Ziemassvētku laiks. Mēs – 1.mūzikas skolas audzēkņi dodamies koncertā uz kādu internātskolu, kurā mācās bērni ar īpašajām vajadzībām (turpmāk ĪV). Pa ceļam mums tiek pastāstīts kas un kā – šie bērni ir atšķirīgi, citi nevar paiet, citi parunāt, citi slikti redz vai citādi uzvedas. Tikai tas viss, gluži neviļus, tiek pasniegts ļoti patosīgā mērcītē un es ar savu jūtīgo bērna sirdi to visu nolasu tā –

Mēs, aplaimotie rīdzinieki,dodamies nest mūzikas gaismu šiem nabaga bērniem, kuriem ir visādas kaites un ,kuri, vecāku atstāti, ir ļoti skumji.

Kamols iespiežas kaklā vēl tikai turp ceļā.

Nu jau esam klāt, baltās zeķbikses un blūzes mugurā, koncerts tulīt sāksies, dzirdam publiku sanākam. Ik pa brīdim jau ieraugu kādu no šiem bērniem. Durstās kaklā. Mans uznāciens. Spēlēju. Skatos publikā. Atceros visu, ko man par viņiem stāstīja un, ko mana fantāzija piepušķoja klāt par viņu dzīvi. Kamols kaklā. Paceļu acis, vēroju, kā kurš atšķiras. Nu jau viss. Koncerts galā, mēs dodamies uz busiņu un tie bērni – atpakaļ uz savu dzīvi.

Atpakaļceļā vēl tiek pieminēts, ka mums jānovērtē tas, kas mums ir. Kas ir taisnība, tāpat kā taisnība ir tas, ka viņu dzīvēs ir skumjas, bet, cik daudz tas ir viņu īpašo vajadzību dēļ un, cik daudz tādēļ, ka viņiem nav ģimene un vieta sabiedrībā?

Tā nu šī saskare kopā ar bēdīgām reklāmām TV bija vienīgais, kas veidoja manu priekšstatu par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Tas viss rezultējās tajā, ka līdz 26 gadu vecumam mana automātiskā asociācija, ieraugot kādu ar ĪV, bija – skumjas, nedrošība (kā runāt), mulsums un, jā, žēlums. Es zinu, ka es galīgi neesmu tāda vienīgā. Es arī zinu, ka pieaugušie skaidrojot, kā nu māk, darīja to ar vislabākajiem nodomiem. Diemžēl viņu pašu pieredze šos nodomus darīja greizus.

Tad mums piedzimst pirmais bērns, kuram augot saprotam, ka viņš ir citādāks. Un vēl pēc laba laika tiek uzstādīta diagnoze – bērnu cerebrālā trieka. Un, hello, īpašās vajadzības pēkšņi cieši iekļaujas mūsu dzīvē. Tikai mēs abi esam tie paši samulsušie cilvēki, kuri nezina, kā ar to tikt galā. Mūs bremzē tie paši stereotipi un aizspriedumi, kas mājo lielā daļā sabiedrības.

Vienā dienā jau nekas nemainās. Baby steps. Vispirms es, protams, lasīju visu, ko vien var izlasīt par šo diagnozi. Arī citām, kuras nereti arī nāk komplektā. Jo vairāk es uzzināju, jo vairāk atkāpās dažādi muļķīgi priekšstati. Jo vairāk rehabilitācijā mēs satikām ģimenes, kurās aug bērns ar ĪV, jo mazāks bija mulsums. Jo vairāk es iebāzu degunu šajā paralēlajā pasaulē, jo vairāk sapratu zināšanu un pieredzes vakuumu savā dzīvē par cilvēkiem, kuri atšķiras no ierastā.

Mūsu sabiedrība nav iekļaujoša, to spilgti apliecina stāsti no maniem draugiem, kuri aizdevās studēt uz ārzemēm. Dažādos stāstos kopīgais ir tas, ka pirmais mēnesis paiet izbrīnā par to, cik visur ir daudz cilvēku ar ĪV, cik viņi ir aktīvi un neatkarīgi. Līdz tev atnāk atskārsme, ka ne Kanādā, ne Austrijā, ne Norvēģijā nav procentuāli vairāk cilvēku ar ĪV. Atšķirība ir tā, ka viņiem ir visas iespējas dzīvot maksimāli pilnvērtīgu dzīvi. Viņiem nav jābūt blatam, lai tiktu darbā. Viņiem nav grūti pārvietoties pa ielām un sabiedriskajā transportā uz viņiem nelūr. Viņi dzīvo savu dzīvi un sabiedrība, valsts viņus atbalsta, lai viņi var būt maksimāli patstāvīgi, neatkarīgi un laimīgi.

Mans vīrs Miķelis nebija nonācis kontaktā ar šo tematu līdz pat pusaudžu gadiem, kad devās gadu mācīties uz Norvēģiju. Viņu pārsteidza, cik daudz visapkārt ir šie cilvēki. Īpaši spilgti viņš atceras, kā skatījies TV kopā ar savu norvēģu ģimeni un tur rādīja sižetu, kurā intervēja bibliotekāri, kurai ir Dauna sindroms. Šoks. Par to, ka tādi cilvēki ir. Precīzāk, šoks, ka cilvēks ar Dauna sindromu ir TV, bet sižets nav par viņa diagnozi, bet gan viņš mierīgi stāsta par savu bibliotēku. Šoks par to, ka neviens cits ģimenē šim faktam nepievērsa uzmanību, visa uzmanība tika tam, ko šis cilvēks stāstīja. Easy. Šokam sekoja kauns par savu pārsteigumu,nezināšanu un skumjas par to, ka Latvijā tā nav. Pat ne drusciņ.

Bet, ko tad darīt ar šo vareno mantojumu?

Darba jau ir ārprātīgi daudz, lai ko tādu mainītu un par valsts sistēmas daļu un atbildību es šoreiz nerunāšu. Temats plašs, bet es dažus punktus pieminēšu to darāmo darbu sarakstā, ko varam veikt paši.

Pirmkārt, iekļaujošajai izglītībai nevajadzētu būt tikai teorijā. Tas nozīmē, ka bērnus ar īpašām vajadzībām vajadzētu ar atplestām rokām sagaidīt tipiskās mācību iestādēs. Protams, ir gadījumi, kad labāk ir mācīties īpašā skolā, bet to jau lemj aprūpes sniedzēji. Kāpēc ir svarīgi bērniem būt kopā? Jo bērni ļoti viegli paši veido kontaktu un viņiem nav ne stereotipu, ne aizspriedumu. Tipiskie bērni pavisam dabiski paplašina savu redzesloku redzot, ka var būt citādāk. Atrodot veidus, kā kopā spēlēties, draudzēties un gūt prieku! Attīstot sevī empātijas spējas, pacietību, veidojot priekšstatu par to, cik dažādi cilvēki dzīvo šajā pasaulē. Savukārt, tipisku bērnu vide pozitīvi ietekmē arī bērnu ar īpašajām vajadzībām, viņš arī mācās visu to pašu savā tempā. Nu tas tā – īsumā. Pozitīvo apliecina arī nu jau pieaugušie, kuriem ir bijis tas prieks mācīties kopā ar kādu, kurš atšķiras no tipiskā. Tādi cilvēki, protams, nejūtas tik no laivas izsviesti kā es un man līdzīgie, kuriem kontakts nav bijis. Varētu tikai minēt, kā es būtu mainījusies, ja pēc tiem ikgadējiem svētku mūzikas skolas koncertiem mums būtu bijis brīvais laiks, ko mēs izmantotu, lai ietu iepazīties un spēlēties ar bērniem, kuri mūs tik uzmanīgi klausījās. Laiks, lai nojauktu sienu starp mums.

Realitātē, iekļaujošā izglītība vēl ir pamperos un mammām kā lauvenēm jācīnās, lai viņas atšķirīgais bērns varētu mācīties tipiskā mācību iestādē. Jo nu tieši viņām nav ko darīt un kur likt spēkus, kā cīnoties par to, kam būtu jābūt pašsaprotamam.

Protams, arī mums pašiem ir jārunā ar saviem bērniem un jāatbild uz viņu jautājumiem. Atbildiet! Droši, vienkārši. Nelieciet novērsties, bērniem ir dabiski pētīt un izzināt. Jau drīz uzrakstīšu plašāk par ieteikumiem, kā par šo tēmu runāt ar savu bērnu.

Otrs – aicinu tos, kuri vairs nav bērni un jūt līdzīgu mulsumu šīs tēmas sakarā, strādāt ar sevi. Kauns ir nevis nezināt, bet negribēt zināt. Varētu pārfrāzēt, ka nav jājūtas neērti, ka informācijas vakuuma +smaga padomju mantojuma+nesakārtotas valsts sistēmas rezultātā, mēs esam tādi mulstoši, nezinoši un stereotipu iežņaugti. To tu vari mainīt.

Arī es cīnos ar to, lai ieraugot cilvēku ar ĪV mani nepārņemtu žēlums un nerautos kamols kaklā. Man, protams, ļoti palīdz tas, ka es katru dienu esmu saskarē ar savu bērnu ar ĪV un es zinu, ka neviens no mūsu ģimenes negribētu, lai kāds tā raugās uz viņu. Bet joks tāds, ka lai arī esmu pieradusi pie sava bērna uz citiem bērniem šis pozitīvais skats man vēl nedarbojās. Man palīdzēja internets. Kamēr es vēl aizvien maz satieku dzīvē cilvēkus ar īpašām vajadzībām, es tos katru dienu satieku sociālajos portālos. Es piesekojos visādām lapām fb par šo tēmu, tāpat arī dažādiem profiliem instagramā. Tas man ir ļoooooti paplašinājis redzesloku un mainījis manu priekšstatu. Tur es iepazinu viņu prieku, izaicinājumus, bēdas, sajūsmu, panākumus – to pašu ar ko dalāmies mēs sociālajos tīklos. Manas acis un prāts pierada pie viņu atšķirībām. Dažiem es pat esmu pieķērusies dzīvojot līdzi. Es beidzot redzu personību – cilvēku, nevis tikai īpašās vajadzības vai kādas citas atšķirības. Es redzu pārpasaulīgu mīlestību un milzīgu spēku. Jo vairāk es dzīvojos rakstos angļu valodā par šo tēmu, jo vairāk es ieraudzīju traģisko realitāti, kas ir Latvijā, kur cilvēki ar īpašām vajadzībām visbiežāk tiek ieraudzīti reklāmās, kur viņiem jāvāc ziedojumi tam, ko valstij vajadzētu nodrošināt. Jā, rehabilitācija, operācijas, speciāls aprīkojums – daudz atšķirību ir mūsu dzīves ritmos. Bet vēl vairāk ir kopīgā. To, protams, es nesapratu vienā dienā, tādēļ aicinu tevi – piesekojies maniem mīļākajiem profiliem, kuros var iepazīt tuvāk dzīvi ar īpašajām vajadzībām. Tajā arī ir prieks un mīlestība, tajā arī piektdienas vakaros ēd picu un skatās filmas. Tajā arī piedeg putra un noplīst mašīna, nejēdzīgākajā brīdī. Ikdienu tās priekos, sīkumos un kreņķos neviens nav atcēlis. Šis ir ļoti vienkāršs un efektīgs veids, kā ar šo paralēlo pasauli iepazīties un satuvināties, lai pēc iespējas drīzāk tā vairs nebūtu paralēla, bet gan daļa no mūsējās.

Saraksts!

Instagram:

Foršais lidojošais Vils ar savu skaisto ģimeni, superīga sešu bērnu tēva konts @thatdadblog

Skaistā un mīļā Finlija ar savu mammu. Bezgala stilīgas dāmas. Finlijai nesen veica operāciju, nu viņai jāmācās pašai staigāt. Aizraujoši sekot līdzi viņu dzīvespriekam @fifiandmo

Supermīļš un saulains konts @hooray4sunny

Krāšņā un iedvesmojošā ketija_karlsone

Gabriels un viņa mamma Soraya @cerebral_palsy_and_me

Facebook:

Iesaku sākt ar “Very special needs resource”, jo tur tiek apskatīti dažādi temati par īpašajām vajadzībām. Man nav vienmēr laika visu izlasīt,bet kaut virsrakstu līmenī, sekojot līdzi, uzzinu vairāk.

“Wonderbaby” koncentrējas uz neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem, viņu vajadzībām un atšķirīgo pasaules izzināšanu.

“Firefly” ir atbalsta tehnika bērniem ar kustību traucējumiem, bet šajā lapā var redzēt bērnus ar dažādām diagnozēm un viņu prieku varot izdarīt vairāk un pilnvērtīgi iesaistoties ģimenes ikdienā, pateicoties viņu izgudrojumiem.

Nick Vujicic – fantastisks cilvēks ar iedvesmojošu skatu uz dzīvi. Laimīgs vīrs un tētis. Iesaku, iesaku, iesaku!

Ellen Stumbo – trīs meiteņu mamma. Pirmā meitiņa ir tipisks bērns, otrā meitiņa piedzima ar Dauna sindromu un izmainīja viņu dzīves tik ļoti pozitīvā virzienā, ka viņi adoptēja trešo meitiņu, kurai ir cerebrālā trieka. Ļoti gaišs cilvēks ar lielisku blogu!

Velga Polinska ar savu brīnišķīgo blogu saulesberni.blogspot.com !

Mēs vēlētos iepazīt vēl vairāk latviešu mammas un tētus, kuri dalās ar savu pieredzi! Iesaki vai piesakies, ja raksti!

Iekļaut savā timeline šo tematu var būt tavs pirmais solis, lai sāktu redzēt vairāk. Jo būs jāsper vēl daudzi jo daudzi soļi, lai mēs iekļautu sabiedrībā cilvēkus ar īpašām vajadzībām tādā līmenī, kā tas ir citur. Sabiedrība – tie esam mēs. Mēs pieņemam vai nepieņemam darbā, mēs aicinām vai neaicinām uz dzimšanas dienām, mēs iestājamies par valsts atbalstu vai protestējam pret tā trūkumu. Mēs saprotam vai neizprotam nozīmi vārdam iekļaut.Soli pa solim, es esmu apņēmības pilna palīdzēt un strādāt, lai pārmaiņas notiktu. Bet sākšu es ar sevi. Un arī tev jāsāk ar sevi. Mums vēl daudz jāmācās un jāredz vairāk.

PS. Ja tev ir vēl kāds profils, blogs, konts, kurš varētu pievienoties manam sarakstam , lūdzu, padalies komentāros! Tāpat Aicinu arī dalīties ar šo rakstu un sekot arī man instagramā, jo Hermanis ir spējis izkausēt mūsu visu ģimeni, draugus un paziņas, kas nonāk ar viņu saskarē, kaut vai virtuāli. Viņa apņēmība, spīts, sasniegumi un prieks liek mums visiem domāt plašāk un izkāpt no savas kastītes. Diezgan patosīgi, bet neko darīt – tā ir taisnība. Tiekamies! Maināmies kopā. Kaut kur jau visam kādreiz ir sākums.

kopija

 

Kā mēs Indriķi satikām

Mēnesi pirms bērna pirmās dzimšanas dienas ir baigā nostaļģija. Tas septembra gaiss, spirgtums, krāsas, smaržas, ritms, viss, viss atgādina tos pēdējos metrus pirms mūsu tikšānās. Jāuzraksta.

Indriķis, mūsu satikšanās.

Vispār domāju, ka tiksimies jau septembrī. Runājos ar Indriķi puncī – galvenais sagaidīt brāļa intensīvā rehabilitācijas kursa beigas, tad es būšu 100% tava. Septembra sākumā vēl iespējām spontānu punča fotosesiju, jo es sapratu, ka naudu vienmēr sapelnīsim, bet es nekad nevarēšu vairs vēlreiz gaidīt Indriķi. Kad tas nu bija paveikts, rehabilitācija noslēgusies, sākās pelnītā atpūta un gaidīšana. Es biju tik droša, ka kuru katru mirkli jābūt. Bet Indriķis bija gudrāks. Viņš nedzima vēl divas nedēļas. Mana mamma daudz auklēja Hermani un es izbaudīju 2 nedēļu dekrētu. Gulēju, lasīju, ēdu – valēju (no vārda – valis). Skatījos Gordona Remsija ēdienšovus (tos nostaļģijas vadīta atkal uzliku). Ou, sweet vacation. Tomēr biju nepacietīga un tramdīju savu vecmāti. Aizripoju pārbaudīties. Viss zemu, viss gatavs, tūlīt, tūlīt (kā Astro’n’out dziesmā). Pienāca oktobris. Es izklaidējos ar tādām muļķībām, kā ananasu ēšana un citiem joku paņēmieniem dzemdību iestartēšanai. Saku Indriķim, ka es vairs nespēju valēt, ja viņš pats nesaņemsies, tad svētdienā dzeršu brīnumkokteili. Tagad neizprotu savu nepacietību un apmātību. Taču skaidrs, ka viņš pats zināja labāk.

Sestdienā atceļu jebkādu veselo saprātu un ēdu visus pasaules saldumus, burgerus un jocīgas končas no Mego. Pēdējā iespēja tā štopēt. Sestdienas naktī pieceļos ar vēdersāpēm un samiegojusies dodos uz tualeti, pati sevi rājot, ka nevajadzēja tā ēst. Saprotu, ka Mego končas nav pie vainas, Indriķis grib tikties!

Lienu atpakaļ gultā un guļu – ja nu viltus trauksme? Kontakcijas vēl ļoti maigas. Pēc gandriz stundas modinu Miķeli, kontrakcijas kļuvušas stiprākas un ritmiskas – ik pēc 7min. Jūtos tik priecīgi satraukta, tauriņi vēderā. Miķelis pamodina manu mammu, viņi saliek Hermaņa somu. Es esmu mierīga, sadedzu bumbuļlampas. Hermanis dosies ar manu mammu uz māsas dzīvokli. Es gribēju, lai arī Indriķim ir viņa solo mirklis tāpat, kā tas bija Hermanim. Mamma man sapin ciešu bizi. Man norit aizkustinājuma asara. Es zinu, ko viņa tur iepin. Atvados no aizmigušā Hermaņa. Pēdējo reizi viņš vēl ir mazais. Drīz jau mazais lielais. Miķelis viņus pavada lejā un es mierīgi birdinu asaras, mūsu dzive tulīt izmainīsies, es stāvu uz sliekšņa jaunai daļai, viena pati mūsu mājās, es izjutu svētsvinīgu sajūtu un saku sev runu galvā drosmei, jo apzinos darbu, kas mums visiem priekšā, lai mēs satiktos.

Atnāk Miķelis un stāsta, ka brīdī, kad visi iesēdināti taksī, attapušies, ka neviens nezina uz kurieni jābrauc, jo māsa tikko pārvākusies un jauno adresi vēl nezinājām. Tiek zvanīts uz Berlīni, kur mana māsa ap 3iem naktī tiek novilkta no karaokes mikrofona, lai izstāstītu, kāda ir jaunā adrese. Viņa, protams, saprata, ka viss sācies un pēc mirkļa, asarainām acīm, uzstājās ar Bībera “Baby”. Jā,viņa ir forša.

Back to reality. Astrīda jau ir ceļā. Es mierīgi elpoju un pūšu kā kalēja plēšas. Izpētu savu darba lauku. Mēģinu iegulties gultā un atslābt, bet tas neizdodas tāpat kā iepriekšējā reizē, tādēļ meklēju jaunu spotu. Palodze, nē. Kumode ir ok, bet, nē. Stendere. Stendere durvju ailē starp divām istabām, starp jauno un veco pasauli, mana robeža, mans punkts. Kontrakcijai sākoties eju turp, piespiežu pieri un pieķeros ar rokām, tad atļauju sev palikt tikai ar pieri, atbrīvoju rokas un veicu demi plijē, lai atbrīvotos. Elpoju un šņācu kā jūra. Miķeli man vajag blakus, bez tā nevar, bet šoreiz mēs jau zinam – man nevajag pieskarties un aiztikt, pēc kontrakcijas drīkst. Astrīda kaut kur pa vidu visam mierīgi ierodas. Viņa aprunājas ar mums un iekārtojas dīvānā, čaukstināt papīrus pie dzeltenās naktslampiņas gaismas. Laiku starp kontrakcijām pavadu uz bumbas. Kā kontrakcija, tā eju pie savas spēka stenderes un izpildu savu rituālu. Atslābinu žokli, izdvešu pa kādam zemam rūcienam, bet vispār esmu klusa un tik elpoju. Turu acis tik uz mērķi. Katru kontrakciju izmantoju, lai vairāk sāpētu, lai vairāk atvērtos. Sāpes ir mans draugs un virzītājs uz mūsu tikšanos. Jā, es savu galvu biju pamatīgi apstrādājusi un tam pa īstam ticu.

Uzliekam mūziku fonā. Šoreiz gribas un netraucē. Jūtos jau kā profesionāla dzemdētāja. Savā lielībā pat iedomājos – varbūt pašai kokle jāuzspēlē? Un tad plīst ūdeņi. Kontrakcijas kļust x100 sāpīgākas un intensīvākas. Pagaist lielība un sākas lielais darbs, nespēju parunāt, gribu klusumu, gribu, lai mani liek mierā. Viss lēnām izplūst un es jūtu, ka varenās sāpes pēc kurām viss ķermenis noskurinās, velk mani “labor landā” un es ļaujos. Elpoju, rūcu, atbrīvojos, ļaujos. Apbrīnojams spēks ir saņēmis manu ķermeni un mūs virza uz tikšanos. Miķelis rūpē vannu. Astrīda mani pārbauda, es negribu un stumju prom. Viņa pēc maniem rūcieniem un uzvedības nosaka atvērumu, pārbaudot, tā arī ir. Mana nemīļākā daļa. Vairāk to neatkārtojam.

Dodos uz vannu. Kontrakcijas ir zvērīgi sāpīgas un viena pēc otras. Atguļos vannā, bet kontrakcijai nākot, nespēju palikt guļus, lecu augšā un dušas stieni izmantoju par savu stenderi. Nu jau esmu full on traka lācene, tās skaņas es nespētu izrūkt tagad, pat pie miljona  skaidrā naudā.

Astrīda ienāk vannas istabā, saka, ka nu jau pēc visa spriežot ir finiša taisne. Vannas istabā ir silti, deg sveces. Kontrakcijas ir vājprātīgi stipras, starp tām es dažas sekundes atslīgstu un mēģinu atgūties. Pēdējās kontrakcijas vidū sajūtu izmaiņu, sākas izstumšana.

Galvā sevi pliķēju kā kareivi un lieku nesašļukt, jo priekšā taču vēl ilga izstumšana. Taču tā nav. Astrīda saka, ka, ja es gribu, tad ar nākamo kontrakciju būs klāt. Gribu, lai Astrīda mani tur pietur. Mans placebo pret plīsumiem. Spiežu no visa spēka, bet vēl nepietika kontrakcijai spēka viņu palaist. Sākas trakākais moments – jāsagaida nākamā kontrakcija, bet liekas, ka jāspiež jau tagad. Atceros, ka jāelso kā sunītim. Elsoju jau 100gadus (2min), kad beidzot ir klāt kontrakcija un es galvā saucu “Indriķīīī” un viņš iepeld vannā, kamēr es tajā brīdī apvemjos no tā pārcilvēcīgā spēka, kas tikko bija jāpielieto. Oh,well,es bez cenzūras. Lai nav pārāk ēteriski, haha!

Indriķis man uz vēdera, silts, mīksts, smaržo pēc manis, raud un es viņu slavēju par fantastiski paveikto darbu. Es zinu, dēliņ, tev arī nebija viegli piedzimt. Un piedzimusi esmu arī es par mammu Indriķim. Un piedzimis ir Miķelis par tēti Indriķim. Piedzimis ir vecākais brālis Hermanis. Esmu tik laimīga un atvieglota. Eiforija. Stāstu Miķelim, ka jābūt vien būs Indriķim (mums bija divi varianti), jo es viņu tā saucu zemapziņā. Astrīda priecīgi krāmējas ap vannu, placentu and stuff. Es gribu gulēt. Tomēr Astrīda kļūst bažīga par asiņošanas apmēriem, Indriķis dodas uz tēta krūtīm, Astrīda mani mīļi un saudzīgi izķeksē no vannas. Kājas man trīc kā bembijam. Ietin mani halātā un, kopā gāzelējoties, ejam uz istabu un viņa mani apgulda. Pārbauda dzemdi. Es viņai simtprocentīgi uzticos. Paļaujos. Viņa visu paskaidro laipni un skaidri.

Kad es esmu kārtībā, Indriķis tiek atpakaļ pie manis un pie krūts. Jēziņ, kas par tvērienu. Zvana baznīcu zvani. Ir svētdiena un mēs esam satikušies. Es jūtos kā absolūts rockstārs un gribu pankūkas. Esam mājās. Mīlu visu pasauli, bet visvairāk savus puišus un vīru. Viņš bija izcils atbalsts, jo atbalstīja mani tā, kā es vēlos.

Skatos uz Indriķi un viņš ir dievīgs. Astrīda priecīgi šiverē, viņu nosver. 4560kg. Vareni! Daudz laimes dzimšanas dienā!

Jau gads ir apkārt. Mēs to esam cieši pavadījuši. Indriķis ir tik ļoti priecīgs bērns. Aktīvs. Indriķis ir turbo. Un nav jau laika gulēt. Tas, protams, man – cilvēkam , kuram gulēt ir hobijs, ir metis lielu izaicinājumu. Bet, lai arī kādi būtu grūtie brīži, es nespēju iedomāties mūsu dzīvi bez mazā Dudū. Mēs tevi bezgalīgi mīlam. Pat vairāk kā gulēt.

Priecīgu Indriķa dzimšanas dienu!

Maisījums VS mammas piens?

_AGN6958Šī nedēļa pasaulē ir veltīta krūtsbarošanai un, ja esi piesekojusies kādiem mammu portāliem, tad noteikti esi jau to ievērojusi.

Katrai mammai ir kāda – tāda vai citāda pieredze ar šo tematu. Nereti tam līdzi nāk pārdzīvojumi par neizdošanos, jo jā, bieži neizdodas. Šī neizdošanās rada milzīgu spiedienu, jo vārdi “tas ir vislabākais bērnam” dziļi iespiežas apziņā. Likmes ir tik augstas – taču vislabākais bērnam! Aizvien vairāk domājot par šo tematu un dzirdot citu pieredzi saprotu, ka taisnība vien ir teicienam “piens rodas galvā”. Ja pēc laika mēs spējam atkāpties no emocijām un godīgi paraudzīties uz piena beigšanās situāciju, tad nereti var redzēt tam emocionālos iemeslus – nebiju gatava, apspiedu citas emocijas, bailes “ja nu neizdosies tas labākais bērnam”, kas, protams, rada stresu un spiedienu, kas situāciju dzen pretējā virzienā no laba. Atbalsta trūkums un neziņa, kas komplektā ar augstajām likmēm – vislabākais bērnam, rada ļoti labvēlīgus apstākļus, lai saskaroties ar krūtsbarošanas grūtībām (un tādas bieži ir, jo tas nav viegls darbiņš), tā noslēgtos atstājot vien negatīvas emocijas visiem iesaistītajiem.

Maisījums nav atvērts – lai dzīvo krūtsbarošana! Pupošana beigusies – lai dzīvo maisījums!:D

Mana atšķirīgā pieredze.

Kad gaidīju pirmo dēlu Hermani, ļoti daudz lasīju, mācījos par dzemdībām, bēbīšiem, kopšanu utt.,bet krūtsbarošanas topiks nelikās nekas īpašs. Kas gan tur daudz jāzina? Skaidrs, ka mammas piens bērnam vislabākais. Es savam bērnam (kā nu mēs visas haha) gribu vislabāko,tad nu tik barošu. Lekcijā arī viss skaidrs: pieprasījums veido piedāvājumu, jo vairāk pie pupa, jo vairāk piena. Galvenais, lai kāds pieskata sākumā kā bēbis satver – labi, būs!  Esot arī sāpīgi un grūti sākumā, bet kas es kāda mīkstā? Viss būs kārtībā! Barošu bērnu ka tik šmakst līdz gada vecumam. Drusku jocīga sajūta, ka krūtis tiks izmantotas citādi kā līdz šim, bet norakstu šo sajūtu uz kaut kādu bērnišķīgu mulsumu un glāžainām acīm iztēlojos kā bēbītis saldi čāpstinās pie pupa, kamēr mani apmirdz Saules gaisma, kas krīt no loga, aiz kura vītero putni. Jap, tā nu tas būs.

Uzreiz kā Hermanis piedzimis, viņš tiek pie krūts. Apņēmīgi to satver un vēl pietur ar tuklo roķeli. Esmu pēcdzemdību eiforijā un krateklī, bet krūtsbarošanas ailītē man jau ķeksītis ievilkts -ies tā lieta! Tadāāā!

Hermanis ir kārtīgi pastrādājis un pirmās trīs dienas daudz guļ. Stumju pupu mutē katrā viņa nomoda brīdī. Drusku paēd un guļ tālāk. Man liekas, ka sanāk. Ā, nē. Tad atnāca piens. Naktī uz trešo dienu pupi uzblīda debesīs, kā ar ādu apvilkti laukakmeņi. Sāpes nereālākās. No rīta bāc – Hermanis briesmīgi nokrities svarā, neēd kā vajag. Man tiek atslaukts piens ar rokām, bumbuļi trakākie, gaidīt nevar. Iebāžu galvu spilvenā, kožu lūpās, pēc tam kliedzu kā traka. Es tikko dzemdēju, bet šis salīdzinot sāp neizturami. Braucam mājās, trešās dienas bimba arī klāt. Tiek nopirkts medelas pumpis (visi pasaules šampanieši tā izgudrotājam) un krūts uzgaļi, lai Hermanis varētu labāk satvert. It kā viss aiziet uz labo pusi. Tomēr Hermanis ļoti lēni atgūst zaudēto svaru, bet mūsu pediatrs saka – bērns jūtas labi, chill. Hermanis ēd ilgi kā restorānā un vienmēr iemieg. Masēju pēdas, ģērbju pliku, bet miegs tāpat uzvar pār ēšanu. Sāku svērt pirms un pēc katras barošanas, lai saprastu cik apēsts. Veidoju pierakstus, slaucu pienu, dodu ar šļirci, tējkaroti. Dodu ar pudeli, dodu stāvot uz galvas. Nu švaki iet,bet turamies. Bērna dēļ taču visu var. Esmu drausmīgi nogurusi, nostresojusies un izbesījusies, bet turu galvu uz gaišo mērķi. Hermanim divi mēneši un svars stāv uz vietas, sajūta, ka pietrūkst piena, bet tā taču nevar būt! Lieku pie pupa. Tā laikam tā piena krīze – jāiztur. Divas nedēļas pupojamies tik pa gultu, esmu pieejama katrā brīdī. Hermanis ēd, tad grūž mani prom, raud, neguļ. Kļūst aizvien smagāk. Hermanis tik pazīž, nekas daudz nenāk, tad raud un neguļ gandrīz vairs vispār. Man veras ciet širmītis. Lieku ratos, brauksim pa parku, ratos vienmēr guļ. Ā, nē. Kliedz. Mans mierīgais bērniņš raud histērijā, bet es, galvu izslējusi stumju ratus, asaras birst, bet galvā tik –“nenolaid acis no mērķa”.

Es pat nezinu, kas notika, bet man galvā saslēdzās spuldzītes, vadiņi nu kaut kāda saprāta paliekas. Es nolaidu acis no “svarīgā mērķa” un paskatijos ratos uz savu raudošo bērnu. Šeit un tagad. Ārpus lekcijām, grāmatām un mērķiem. Bērns grib ēst, viņš grib mieru un nesajukušu mammu. Es jau divas nedēļas stabili neko no tā neizpildu. Divas nedēļas var šķist maz, bet tā ir liela daļa no tik svarīgajiem pirmajiem trīs mēnešiem, ko taču jāpavada zināmā harmonijā.

Tad nu es pirmo reizi pēc dzemdībām pati pieņēmu lēmumu ārpus ideālajiem plāniem. Pajautāju pediatram ko un kā sākt, stūmāmies gaudodami uz rimi pēc Aptamila. Mājās atnākot pups + 30ml maisījuma. Bērniņš vēlā pēcpusdienā pirmo reizi tajā dienā aizmieg. Klusums. Es sēžu un pinšķu. Fū…es laikam tikko izdarīju izvēli. Ne pēc labās mātes bukleta, bet gan dzīves. Miers. Pamazām atgriezās prieks. Atkal spēju savam bērnam uzdziedāt, palasīt pasaku, priecīgi parunāties. Cik svarīgi mums abiem bija tas. Atgūt harmoniju un prieku par kopā būšanu.

Vēl līdz  trīs mēnešiem baroju gan, gan. Tad beidzu KB. Man apnika, izbesīja, tas saistījās ar negatīvām emocijām, neziņu cik apēsts, stresu un nedeva nekādu gandarījumu. Jutu sevī skaidru stop. Pārtraucot KB izjutu milzīgu atvieglojumu un pat laimi. Šķita, ka beidzot ir ritms, miers, pārliecība un zināms vieglums mūsu ikdienā.

Mana ģimene bija atbalstoša un respektēja manu lēmumu. Pārsteidzošā kārtā citiem gan bija ko teikt un iedzelt. Līdz šim biju dzīvojusi laimīgā neziņā par manu pupu nozīmi citu dzīvēs, bet izrādās daudziem tie un to uzdevumi bija “svarīgi”. Ka tas jau tikai manām ērtībām. Ka tas jau tikai tādēļ, lai es varētu iedzert. Ka vajadzēja VIENKĀRŠI biežāk likt pie krūts. Ka vajadzēja VIENKĀRŠI vairāk dzert tējas. Un vispār – VIENKĀRŠI  censties vajadzēja vairāk.

Šie komentāri, protams, palīdzēja gana ilgi uzturēt moraļņiku, kas ir dzīvs arī citām manis satiktajām mammām, kurām KB neaizgāja pa diedziņu. Bet drīz pieteicās Indriķis, bija skaidrs, ka atkal priekšā būs šis uzdevums, tādēļ pieredze prasījās pēc analīzes . Lūk, ko secināju.

Nu nevar cilvēks pārlekt pats savai pakaļai. Es tajā brīdī ar to prātu, tām sajūtām un tiem spēkiem varēju izdarīt tik. Nu sitiet mani nost – tas bija maksimums. Pati sevi biju iežņaugusi pāridealizētās gaidās, nespēju saprast un pieņemt realitāti. Tā nu viņa man iekoda. Visvairāk jau tā galējība – tikai ekskluzīva krūtsbarošana! Ne es zināju par citiem kombināciju variantiem, ne tie mani interesēja. Kad sabruka mani ideāli, es kā bērns uzmetu lūpu par dzīves netaisnību. Jā, jaunas, nepieredzējušas un emocionālas māmiņas mēdz būt diezgan kategoriskas. Tā ir kļūda. Jo vecākiem spēja improvizēt lieti noder, kad sākās dzīve, kurā nekas nenotiek pēc plāna. Tāpat noder arī spēja lūgt palīdzību, bet to es toreiz pavisam nemācēju. Toreiz lūgt palīdzību šķita atzīt sakāvi. Mēs taču gribējām bērnu, tad jau pašiem ar visu jātiek galā. Haha.

Gaidot Indriķi sapratu – pudele un maisījums man vairs nav nekāds bieds un sliktās mātes simbols. Kā būs, tā būs. Centīšos cik spēka, bet reaģēšu uz reālo situāciju – neies tā lieta, darīšu citādāk, lai mammas un bēbīša savienība būtu maksimāli mierīgākā un laimīgākā pakāpē. Tas bija mans jaunais mērķis. Nodrošināt maksimālu harmoniju dzīvi reaģējot uz situāciju.

Ziniet, sanāca. Nu taisnība vecmātēm, kuras saka, ka piens rodas galvā. Jo šoreiz galvā nebija idealizētu bildīšu, bet bija veselīga ne akla griba. Pacietīga nevis traka apņemšanās. Miers par to, cik realitātei var būt dažādas sejas. Es tiku pāri grūtajam sākumposmam, kur šķita, ka katru reizi barojot bērnu, krūtgals tiek iecirsts mašīnas bagāžniekā. Atsāpes, kas pastiprinājās barojot. Piena plūdi. Celšanās ik pēc stundas. Viss lēnām saregulējās. Jo manī bija miers, nekādu baiļu. Lai arī krūtsbarošana noteikti nav manu hobiju sarakstā, eiforijas viļņi tā arī neatnāca, es guvu lielu gandarījumu redzot, kā Indriķim iet labumā. Tā uz trīs mēnešiem ieviesām arī pudeli un Indriķis reizi dienā sāka ēst maisījumu, kamēr vedu brāli uz nodarbībām. Nekādu problēmu vai stresu. Es zināju, ka man vajag kombinēt, lai justos labi un līdz ar mani bērni un arī vīrs. Es negāju galējībās, es atbildēju savai realitātei.

No praktiskās pasaules man ļoti līdzēja Medelas elektriskais pumpis. Ziemas periodā manu atslaukto pienu dzēra arī Hermanis un tas bija liels ieguvums. Man arī ļoti līdzēja  maisījums reizi vai vēlāk divas reizes dienā. Tas man ļāva atvilkt elpu un neiegrimt dziļās apnikuma – noguruma – beša krīzēs. Tas ļāva man brīvāk uzlādēt baterijas meičuku vakaros vai iziet randiņā ar Miķeli. Krīzes, protams, bija. Kad Indriķim bija 7 mēneši, tad jau bija jāraud cik ļoti man bija viss. Likās, ka neko citu nedaru kā viņu baroju. Zvanīju Dinai Ceplei un viņas mierinošā balss un ieteikums samazināt barošanas reizes (aizvietoju ar maisījumu) deva jaunu sparu. Tāpat mani saprotoši atbalstījušas mammas no manas atbalsta grupas, kurām ir kārtīgs KB stāžs – gads vai divi. Dzirdēt no viņām to, ka ir normāli just to, ko jūtu, un to, ka lai arī viņas ilgi baro, viņām visām ir bijuši grūtie brīži, posmi, apnikumi. Tāpat arī viņas deva labus padomus ritma sakārtošanai.

 Indriķim ir 10 mēneši un es jau kādu laiku marinējos – laiks beigt šo ballīti. Jūtos tukša. Laiks atvadīties no šiem brīžiem. Kā punktiņš uz “i”, Indriķis sācis sāpīgi kost. Nu jau maisījumu  sāku dot lielāko dienas dalu un Indriķis aktīvi ēd arī visas vasaras veltes, bet vakaros un naktī vēl satiekamies ar mammas pienu. Bet es jūtu, ka ir finiša taisne. Es gribu noslēgt pavisam. 10 mēneši – nav slikti! Es pat teiktu ir labi! Tai mūžīgai moralizētājai manī muti aizspiedīšu ciet. Es aizgāju līdz galam un iet tālāk būtu iet pāri sev tādā veidā, kas prasītu to, ko vairs nevaru dot.

Šoreiz es jūtos pavisam citādi, jo KB noslēgums būs svētki, nevis rūgta vilšanās. Kā senās tradīcijās klāšu galdu, likšu skaistākās puķes vāzē un svinēšu to, ka man izdevās. Izdevās patiesi satikties ar savām un bērna vajadzībām. Svētki un gandarījums par paveikto, nevis vilšanās par to kā varētu būt kādā paralēlajā, perfektajā juniversā. Manā juniversā arī ir baigi labi! Manā juniversā dzīvo šīs abas pieredzes un tās abas es saprotu un pieņemu. Jūtos gandarīta par tiem trīs mēnešiem un šiem desmit (vai vienpadsmit), jo abās reizēs es kā dzīvs cilvēks izdarīju tā brīža maksimumu.

Ar šo gribu teikt – mammas, nekapājat sevi par to, ka neizdevās tā kā iecerēts pēc KB lekcijas noklausīšanās un neslienat degunu gaisā par to, ja viss aizgāja pavisam viegli un bez lielām grūtībām. Esmu bijusi abās pusēs. Cik viegli ir būt atbalstošam un saprotošam no izdošanās puses, tik sāpīgi ir dzirdēt pārmetumus, nelūgtus padomus un redzēt nosodījumu, ja pati sevi jau šausti par to, ka KB neizdevās kā cerēts. Protams, es nesaku, ka eksistē tikai šīs galējības. Atbalstīsim viena otru, iedrošināsim lūgt palīdzību zīdīšanas konsultantiem vai PEP mammām.

P.S. Rakstā ir atspoguļota tikai mana pieredze, tā nebūs derīga kā padoms visām. Katrs gadījums ir unikāls un, ja tu saskaries ar KB grūtībām, no sirds aicinu uzticēties profesionāļiem un mēģināt atrast kopā scenāriju, kas tev un tavam mazulim der, pirms mest plinti krūmos pavisam. Bet, ja tā plinte jāmet pie malas, tad zini – nekāda nosodījuma šajā krastā.

_AGN6959

Foto: Agnese Aljēna

Piedzīvojums ar delfīniem

Pirmās dienas rīts paiet lielā rosībā. Esmu augšā pēc pirmā modinātāja un drudžaini taisu brokastis, vācu pekeles, baroju bērnu. Mēģinu galvā izpildīt kaut kādus miera vingrinājumus, bet nu tur nekas nesanāk. Cik grūti ir izkļūt laikā no mājas ar diviem bērniem! Mēģinu saglabāt mieru, lai bērni neuzvelkas. Redzu, ka Miķelis arī turas.

Braucam uz Zoo. Pa ceļam stāstu Hermanim ierastos pantiņus par to, ko redzēsim, kas būs jādara un, cik drosmīgam viņam jābūt. Īstenībā, man nav ne jausmas.

Lecam ārā no mašīnas, jožam apkārt delfinārijam, izrādās, jākāpj augšā pa stāvām kāpnēm. Tur atveram durvis un nonākam apaļā hallē ar apaļu baseinu centrā, kur spiedz un/vai sarunājas delfīni. Sirds vai pa muti kāpj ārā, nespēju noticēt, ka esam klāt. 13823234_10209915934713599_1997670115_nHermanis un Indriķis groza galvas uz visām pusēm. Mēs ar Miķeli, gluži kā Anatolijs Kreipāns, visu komentējam un skaidrojam. Ejam uz sēdvietām, kur pulcējas citi vecāki. Tante atzīmē mūsu ierašanos, Hermanim tiek iedota neticami maza hidra, kas der kā uzlieta. Mēģinu saglabāt mieru un vēsu prātu. Iepazīstamies ar treneri Kirilu, viņam ir maiga balss (Hermanis baidās no zemām un ducīgām balsīm). Viņš saka, ka raudāt, kliegt, spiegt, smieties- tas viss ir normāli pirmajā nodarbībā. Hermanis ar treneri dodas pie delfīniem, man sažņaudzas iekšas. Tur aiziet mans mazais, drosmīgais puisītis. Tikai nepinkšķi, tikai nepinkšķi.

Hermanis baseina malā iepazīstas ar delfīniem, viņam liek padot viņiem mantiņas. Delfīni ir skaļi, Hermanis negrib ņemt svešās, aukstās mantas. Raud. Kirils mierīgi ar viņu runā. Uzticies trenerim, uzticies trenerim. Viņš visu zina, viņš visu zina. Hermanim raudamais uznāk un pāriet daudz reižu. Nu abi kāps baseinā. Cik viņš maziņš, opā garajam trenerim, lielajā baseinā starp pieciem delfīniem. Man spiežas kaklā kamols,bet es pļāpāju ar Indriķi, kurš visu lielām acīm vēro.

Hermanim uzreiz iepatīkas vizināties ar delfīnu apkārt baseinam, tikko aplis beidzas, tā laiž vaļā lielo brēcienu. Vēl dažādi vingrinājumi un es jau jūtu- viss ir par daudz un pārāk intensīvi. Bet, tad jau delfīniem jāmāj ar roku un jākāpj laukā no baseina tēta siltajā dvielī. Hermanis sūdzas tētim, pasūdzas arī man. Treneris saka, ka viss ir labi-baiļu nav, tikai neapmierinātība par to, kas nenotiek pēc viņa prāta.

Ģērbjam nosalušo Hermani (pie delfīniem ir auksts) un stiepjamies uz mašīnu. Puikas mašīnā aizmieg divās sekundēs. Fū. Klusums.

– Kur braucam?

-Es nezinu. Tik uz priekšu, vienkārši braucam. Braucam kaut ko apēst.

-Tas bija crazy.

-Jā, pilnībā.

Galva dulla un dun, iekšā viss trīc. Cik grūti ir nebūt trakajai māte, kura uz galviņas lec baseinā, jo viņas dēliņš raud. Cik grūti ir savaldīties un nesākt mācīt treneri lietā, ko viņš, protams, pārzina labāk. Sēdēt malā un uzticēties. Ou mai. Manī laikam kaut kas salūza.

Otrajā dienā scenārijs pilnībā tāds pats. Tik šoreiz ievēroju, ka pirms mums ir divas latviešu ģimenes. Tālāk par “sveiki” gan netiekam. Hermanim pārinieks ir vecāks puika, kurš skaļi raud. Hermanis velk līdzi.

Delfīns izlec no baseina un Hermani noliec pie viņa deguna, viņš kaut ko stāsta Hermanim tieši ausī. Tā svarīgā ultraskaņa. Ak, bet Hermanis tik raud. Man iekšā viss sāp, mēģinu darbināt racionālo prātu.

Hermanis raud, jo pat es, kā pieaugušais, knapi tieku galā ar šo visu jauno, emocionālo pieredzi, bet tas ir protesta raudiens, ne baiļu – to es pazīstu. Pēc nodarbības Hermanis uzreiz ir priecīgs un apmierināts. Man ir savāda gandarījuma sajūta un intuīcija nesaka priekšā neko sliktu. Tad jau būs labi. Puikas aizmieg un esam tikai mēs Minskā. Braucam pēc belašiem.

Trešais treniņš sākas mierīgi. Hallē kaut kāda mierīgāka noskaņa. Mūsu pārinieks mēra temperatūru, izskatās, ka Hermanis būs solo. Es sāku baidīties, ka tik arī Hermanis nesaslimst šim trakumam pa vidu. Hermanis pats stiepjas pretī Kirilam (Dudū arī :D) un mēs visi aprunājamies par to, kā Hermanis juties pēc treniņa.

Tā nu aiziet mazais, rūdītais spartietis sveicināties ar delfīniem. Hermanis šodien neraud un ļoti labi darbojas līdzi. Viss norit mierīgi. Pirmā lūpas uzmešana notiek pie vingrinājuma, kur bumba, ko Hermanis cieši sagrābis rociņās, ir jāatdod delfīnam. Hermanis beidz raudāt tiklīdz delfīns bumbu atdod. Mazais, mīļais divgadnieks. Hermanis dusmojas ikreiz, kad jādalās ar mantiņām vai delfīns beidz viņu vizināt. No malas pavisam smieklīgi mazais boss milzu baseinā izskatās. Ak, kā viņš pieradis, ka mēs klausām uz vārda.

Pēc nodarbības Hermanis ir priecīgs, Kirils viņu slavē un sola lielāku slodzi rīt. Katru dienu kaut ko liks klāt. Man kauns atzīt, ka es priecājos, ka Hermanis nodarbībā bijis viens. Tas miers palīdzēja.

Puikas mašīnā klanās, es arī gribu viņiem pievienoties. Lai arī esmu emocionāli saviļņota un viegli jukusi, nav vairs tik traki kā vakar. Gaidu rītdienu. Mājās mācīsimies dalīties.

Ceturtais un piektais treniņš aiz muguras. Hermanis jau šķiet apradis, raudāšana sākas tikai tad, ja jāguļ un muguras vai, ja esot ūdenī, delfīns viņu beidz vizināt. Tad atskan brēciens, kas nozīmē “gribu vēl! Tagad!”. Citādi, viss kļūst labāk treniņos.

Bet man ir atkal grūtums. Domāju- tas vecais grūtums vienmēr uzkunkulējas augšā kādos nozīmīgos pagrieziena punktos. Nezinu, kāpēc. Lai pārbaudītu, kā strādā mans “no bedres izvilkšanās mehānisms”? Kur man pašai jāvelk sevi ārā aiz matiem no purva, kā Minhauzenam? Vai tas tādēļ, lai atsēdinātu mani atpakaļ, sak, neesi jau nemaz tu līdz galam pieņēmusi sava bērna diagnozi, nemaz nemēģini iestāstīt sev pretējo. Smagi ir atbildēt uz nepieciešamajiem jautājumiem trenerim.

-Vai viņš runā?

-Nē. Tikai savā valodā.

Utt.

Laikam tas viss tādēļ, ka šis ir tāds nogrieznis. Tu visu laiku redzi, cik daudz jau ir paveikts, taču acu priekšā ir arī biedējošais apjoms ar visu to, kas vēl jādara. Atkal jāmācās savas acis iestatīt uz to, ko viņš jau var un māk, ne to, ko nevar. Būt stiprai, būt optimistiskai, nesabrukt ieraugot kalnu, kurš jāpieveic.

Protams, visam sāli pieber arī treniņtērpu ģimenes ar vecākiem, kuriem stipri garšo iedzert, kur viņu bērns, neko daudz nebēdājot par viņam veltīto “aizveries”, spriņģo blakus un pļāpā vien tālāk, kopā dodoties uz savu poģīti. Bet nu labi. Es nezinu, vai vispār kādreiz dzīvē sasniegšu tādu Gandī līmeni, lai šos cilvēkus neredzētu vai nosvērtā balsī tik noteiktu “katram sava dzīve dzīvojama, katram savs komplektiņš, mēs neko nezinām par to, kas un kāpēc”. Jā, jā,es zinu, kā ir pareizi domāt. Arī dzīvot ar pareizo attieksmi teorijā esmu apguvusi. Bet ir dienas, kad to īstenot praksē ir tik faking grūti, ka gribas kaut grāvi rakt no Minskas līdz Rīgai, ja tik tas paveiktais darbs ietu labumā. Jo, piedodiet, es uz fizisku darbu šobrīd raugos kā uz brīvdienām smadzenēm. Brīvdienas, tām mūžam nospriegotajām stīgām. Bet nu labi.

Priekšā ir divas brīvdienas, plānojam doties tūristiņā. Tikai gan nedaudz, jo Hermanim jau pietiek iespaidu, ko apstrādāt, nedrīkst pārforsēt. Tikmēr man būs laiks līdz pirmdienai šo atkal nopurināt nost un atrast spēku būt labai, atbalstošai, mūžam optimistiskajai mammai, kura tic savam bērnam.

PART II

Cik skumīgā vietā sevi atstāju pēdējo reizi, kad rakstīju par mūsu delfīnpieredzi! Tomēr tie brīži ir realitāte, tādēļ neko ārā nedzēsīšu. Tie brīži kļūst aizvien retāki, īsāki un jau labāk, ātrāk no tiem vari savākties un sakopties.

Esam jau mājās. Pirmā diena mājās. Tagad atskatīšos uz aizvadīto nedēļu.

Brīvdienās tiešām izdevās atpūsties un pārslēgties. Izstaigājam Minskas centru krustu šķērsu. Ieejam veikalos, kas atgādina Bērnu pasauli ziedu laikos x4. Tiekam pie superīgas picas un crazy kanēļmaizes. Viss mierīgi un labi.

Svētdien bijām aizbraukuši uz Minskas brīvdabas muzeju. Liela bija gan vilšanās, ka tas izrādījās tik liels, cik mūsu brīvdabas muzeja viena sēta. Tomēr beigās ir gana daudz visa kā, ko redzēt fonā pastaigai ar bērniem un sarunām savā starpā. Tās vedas ļoti labi, izrunājam visu, kas sakrājies, galvas izvēdinātas – esam gatavi nākamajai nedēļai.

Pirmais treniņš otrajā nedēļā ir kā diena pret nakti ar pašu pirmo treniņu. Lai arī baidījos, ka Hermanis būs brīvdienās atradis un no jauna vajadzēs iesilt, tieši otrādi-Hermanis visu nodarbību ir labā garastāvoklī, darbojas līdzi un nedaudz ieraudas tikai pie paša grūtākā vingrinājuma. Treneris paslavē. Esam sajūsmā!

Otrdienas rīts. Mazajam zaķītim Indriķim pirmā vārda diena. Man tāds prieks un atvieglojums, ka vārds, ko izvēlējāmies, der perfekti un ne reizi pēc tam nav bijušas šaubas. Mīļais Indriķis.

Zvana mūs sveikt krustvecāki. Priecīgi dodamies uz treniņu. Hermanis ir labā garastāvoklī, pats stiepjas pretī Kirilam un nodarbība aizrit lieliski!

Tādā noskaņojumā dodamies uz Indriķa vārda dienas dzīrēm – Minskas tirgu.

Minskas tirgū, Indriķis tiek pie ķiploka zobiem, kuri niez un nāk. Pērkam no tantiņām, kuras kā baloži tup uz malas pie tirgus. Visas smaida un grib visu zināt par mūsu “dvīņiem”. Smaida mums gandrīz visi pretim nācēji, bērnus Minskā mīl. Braucam pa milzu dārzeņu, zaļumu, augļu paviljoniem. Visas pārdevējas kārtīgi un glīti izlikušas preci. Dažas, no kastēm uzbūvējušas sev troni. Vēl iebrauksim lielajā angārā pie gaļām un pieniem, tad sāksim pirkties. Ar dubultajiem ratiem pa milimetriem izlienam pa  ratu uzbrauktuvi. Grūtāk gan bija sagaidīt , kad tā atbrīvojas no lēnīgajām, smaidīgajām un pļāpīgajām omēm. Tik mīlīgi. Iekšā uzpeld kaut kādas bērnības atmiņas, īpaši, kad ejam garām gar malām izvietotajiem galdiem, uz kuriem pircējiem sakārtot somu. Šķiet, bērnībā pie tāda esmu nepacietīgi dīdijusies, gaidot omīti. Smaržo pēc maizes. Gar malām visādi būceņi, kur tirgo visādus krāmus. Neiedomājami interesanti štrunti! Braucam pie gaļām. Pārdevejas no visas garās vitrīnas saskrien tur, kur esam piestājuši, lai apbrīnotu mūsu bērnus un mums visu ko pajautātu. Nudien superstāri!

Dodamies pie pieniem un degustējam tik treknu biezpienu, ka šķiet jau smaržo pēc govs kakas. Sviests, garšvielas, neglītas matu gumijas radu meitenēm ar lieliem pušķiem. Tirgus ir lielisks. Ejam atpakaļ un pērkam ogas, dārzeņus,augļus. Pusdienās būs grilēta vista no kaut kādas ielas grilētavas komplektā ar svaigu lavašu. Indriķis grib ēst. Atspiežos pret vienas budkas palodzi un baroju, mani uzreiz savā salonā aicina kāda dāma – lai tik nāku apsēsties. Viss forši, bet salonā pārāk interesanti, Indriķis vairs neēd. Sāk smidzināt un mēs ejam uz mašīnu.Mājās ir karalisks tirgus – svētku galds.

Trešdienas treniņš paiet bez neviena raudājiena. Hermanis priecīgs burbuļo savā valodiņā. Minskā ir crazy negaiss, tādēļ mierīgi dzīvojamies pa mājām.

Vētra: https://www.instagram.com/p/BH18TjnhoDyFsDGwwbzgP_Jsd7pdS6wtxanmpI0/?taken-by=mikelisb

Ceturtdienas rīts. Dudū ir augšā jau pusseptiņos un mēs ielienam virtuvē, lai nepamodinātu brāli. Dudiņš vienā pamperī un krekliņā šiverē pa grīdu, es vāru putru, ik pa laikam pametot skatu gar oranžo aizkaru volānu uz mūsu daudzstāvenes pagalmu. Jūtos kā īsta baltkrievu sieva. Pēkšņi kaut kāda smeldzīga sajūta – negribas, lai šis atvaļinājums beidzas.  Tik labi būt visiem kopā. Bet visam reiz pienāk beigas, šodien jau jākravājas.

Treniņš ir pavisam lielisks un mēs pacilātā garastāvoklī izejam no delfinārija. Miķelis man uz Hermaņa pēdējo nodarbību sarunājis iepazīšanos ar delfīniem! Esmu priecīga un satraukta.

Ārā nelīst un nolemjam pastaigāt pa Zoo (delfinārijs atrodas tā vidū). Sākam ar kafijas-bulciņu namiņu, kur nopērkam negaršīgāko kafiju ever pat pie manām zemajām prasībām. Bet kafija izrādās labākā Zoo daļa. Staigājam apkārt ar aizmigušajiem bērniem ratos un esam šokā. Dzīvnieki dzīvo tādā šaurībā. Neticami, ka kas tāds vispār tiek pieļauts. Lācis atrodas būrī, kurš ir tik pat liels, kā mūsu guļamistaba Minskas tipiskajā blokmājas dzīvoklī. Tīģerim arī ir šāda izmēra būris. Trīs lauvas skumīgi dala nelielu laukumu. Alnis savā būrī ar šīfera jumtu nemaz debesis neredz, knapi var apgriezties. Zirgiem gan daudz maz normāls treniņlaukums un ganības, bet blakus roņi ir pavisam nelielā laukumā ar mazu baseiniņu. Skumji, skumji, skumji. Mūsu Zoo ir kā 20 zvaigžņu viesnīca pret šo.

Ir arī ierīkots dinozauru parks, kur gan neejam, jo tur atsevišķi jāmaksā, bet no delfinārija logiem varēja redzēt, ka dinozauru lelles izvietotas plašā teritorijā gar mežu un “dzīvo” daudz labāk, kā skumjie leopardi un tīģeri.

Tā nu arī domāju par mūsu delfīniem. Viņi jau arī dzimuši brīvībai. Kad meklējām delfīnterapiju, tad redzēju, ka citur (daaaaaudz dārgākās vietās) delfīni dzīvo īstā okeānā, plašā, bet ierobežotā teritorijā. Kā viņi jūtas šeit baseinā? Viņi izskatās laimīgi. Bet, kā ir īstenībā?

Tā no “jautrās pastaigas pa Zoo” ir palicis pāri tikai domīgs un skumīgs garastāvoklis. Braucam mājās krāmēties un pakoties, jo jau rīt pēc pēdējā treniņa pa taisno dodamies uz Baltkrievijas – Lietuvas robežu.

Piektdienas rīts ir kārtīgs ņigu ņegu. Putras, mantas, bērni, netīri dupši, dušas, pakošanās, mēbeļu stumdīšana, ēdieni, tīrīšana, steiga un finālā aizcērtas vienas istabas durvis. Tur paliek Hermanim saliktās drēbes vilkšanai un lādētājs. Oh well. Labi, ka ne mūsu pases. Mūķēties nav laika. Velku peldkostīmu zem drēbēm – es šodien iepazīšos ar delfīniem. I am trying to be cool about it. Slikti sanāk 😀

Indriķis ir pie Miķeļa ergosomā, Hermanis dodas pie Kirila un es noģērbjos līdz peldkostīmam, lai dotos uz otru baseina malu, kur mani gaida divi delfīni un viņu trenere. ĀĀ! Esmu ļoti uztraukusies! Sēžu uz baseina malas un mani iepazīstina. Hjūga ir puika un Kasper ir meitene. Varu viņus glaudīt. Cik zīdaina un silta viņu āda. Neticami! Galvā visu laiku skan “oumaigad,oumaigad,oumaigad,oumaigad”. Tad nu jākāpj baseinā! Iegremdējos iekšā, pieķērusies pie malas. Delfīni ienirst – viņi mani nopētot, tā skaidro trenere. Sirds kāpj pa muti laukā. Viņi man piepeld klāt un es viņus paijāju. Tulīt ieplīsīs lūpu kaktiņi no smaidīšanas. Sajūta, ka pieskaros kaut kam, kas ir vislabākais pasaulē. Viņos nav neviena melnumiņa. Tik mīļi un labi. Sajūta, ka viņi redz man cauri un no manis aizplūst viss stress un sliktās domas. Viens man pieglaužas no muguras, abi cīnās par manu uzmanību un glaudīšanu. Trenere prasa, vai uztraukums pārgājis? Jā, tas tiešām ir pārgājis un tā vietā ir tīra sajūsma. Tad nu viņa aicina mani pieturēties pie viņa spurām un delfīns mani peldina apkārt baseinam. Prieks līdz ausīm. Peldkostīma augšiņas daļas katra iepeld savā padusē un savu funkciju vairs nepilda. Ai dont ker. Mani ved delfīns! Drusku baiļojos par to, vai viņam nav smagi tādu vali vilkt, tādēļ palaižu ātrāk vaļā rokas,bet delfīns piepeld un mani gaida. Peldam atkal kopā.

Esam atpakaļ pie treneres, kura saka, ka man jāpieturas pie sānu spurām un jāapķer ar kājām delfīnu, tad viņš ar mani dejos! Tā arī notiek. Delfīns griežas ūdenī un es ar viņu. Vēl viņus glaudu. Viens lien priekšā otram un ar asti to stumj prom – lai glaudu tikai viņu. Vēl divi aplīši ar plikiem pupiem un delfīnu. Nākamajā reizē būs stingrais peldkostīms. Paijāju. Dodu zivis. Laiks jau atvadīties. Eju uz dušu un nespēju noticēt. Spiežas kaklā kamols, bet nu savaldos. Liekas, ka viņi ir pieskārušies un saviļņojuši manī visu, kas ir labs. Mēģinu ātri ģērbties, jo dzirdu, ka Dudū jau noguris un izsalcis – uzstājas. Esmu tik mierīga.

Sēžu ar guļošo Dudū tribīnēs un skatos, kā Hermanis atvadās. Kāds viņš ir malacis! Cik laba šī pieredze viņam un mums. Īstais ieguvums gan būs redzams pēc mēneša vai pat diviem. Mums iesaka divas nedēļas pavadīt mierā, lai Hermanis var tikt galā ar krāšņajiem iespaidiem. Miers mums patīk.

Kāpjam mašīnā un dodamies ceļā. Visu laiku domāju par piedzīvoto rītu. Braucam tik uz priekšu, kamēr puikas guļ. Šis ir bijis varens piedzīvojums, atvaļinājums, terapija un satikšanās. Šī mazā dienasgrāmata noteikti nevar atspoguļot lielo kopbildi, bet ir vismaz neliels, emocionāls ieskats. Miķelis solās uzrakstīt par praktisko – tehnisko pusi nokļūšanai Minskā pie delfīniem, lai tas kalpotu par palīgu citiem vecākiem, kuru bērniem nepieciešama šī terapija.

Mūsu ģimene saka lielu PALDIES visiem draugiem un atbalstītājiem, kuri mums šo dārgo prieku uzdāvināja! Jūsu atbalsts ir nenovērtējams un mēs esam no sirds pateicīgi.

Visiem līdzjutējiem par prieku – dažas bildes!

Gada īsākās naktis

Teicu, ka rakstīšu par folkloru, bet, drīzāk, tie būs stāsti un pieredze par to, kā folkloru (cik šis vārds ietilpīgs) pamazām atklāju sev, kopā ar vīru, draugiem, domubiedriem un savu ģimeni. Man patīk, ka pielaikojot atklāju, cik labi tā der, cik organiski sanāk pat pirmo reizi darot, kādu dziļumu tas slēpj, cik negaidītas sajūtas manī tas uzjunda un cik aizraujošs ir darīt prieks!

Šoreiz par gada īsākajām naktīm – Jāņi, Līgo, Saulgrieži.

Cik daudz svinību veidus esmu izmēģinājusi dažādos vecumposmos! Laikam ir bijuši visi tradicionālie scenāriji – brīvdabas estrādēs Skroderdienas, palikšana ar teltīm, šašliku svētki, mierīgie pie ugunskura, iedzeram pa kluso, iedzeram, kamēr krītam, festivāls, atrakcijas, spēles un kas tik vēl ne. Svešas kompānijas, savējie, ģimenes lokā, draugu barā. Man vienmēr kaut kas pietrūka. Pat tad, kad bija forši un ļoti forši, man iekšā dīdija:

“Ir tik labi, bet pietrūkst, man kaut kas ļoti pietrūkst. Šis nav Jāņu īstais stāsts, šis ir vienkārši labs tusiņš, bet nav īstais šai dienai”.

Tā, īstajā laikā, nāca ielūgums Jāņus svinēt pie, nu jau mūsu draugiem, Guntas un Jāņa, kuri darbojas folkloras kopā “Grodi”. Es un skeptiskais Miķelis posāmies ceļā. Mēs nevienu nepazīsim, tikai mājas saimniekus. Ko darīt – nezināsim. Dziesmas arī ne, varbūt kādu. Galvenais, pārāk neizgāzties un daudz maz ar godu tikt cauri. Bet, satraukumam nebija pamata.

Mēs ieradāmies skaistās mājās Bīriņu pusē, kur visu dienu ritēja sagatavošanās darbi svētkiem. Tā labā rosība gaisā! Pēc dienas darbiem mūs aicināja čigānu pirtī . Tā ir brīvā dabā uzmeistarota pirts, kas izskatās kā liela telts.  Tā mēs pirmo reizi tur karsējāmies un pirmo reizi iepazināmies pliki ar citiem pikajiem :D. Nomazgājāmies, lai pēc tam jau vilktu svētku tērpu. Saposušies visi sanāca kopā, sastājās aplī mājas pagalmā un svētku vakars sākās. Dziesmas un rituāli plūstoši pārgāja no vienas otrā. Neviens nebija jāsauc vai jāgaida, visi bija 100% „iekšā“. Cik loģisks, interesants, skaists un intensīvs bija “scenārijs”. Cik brīnišķīgas dziesmas skanēja un danči dejojās! Mēs bijām aizgrābti sajūsmā.

Man Jāņos vienmēr bijis grūti sagaidīt rītu, jo obligātums man vienmēr nostrādā pretēji – miegs sāk nākt, kā nekad. Bet, šoreiz bija viegli! Kad atbraucām no nakts peldes un uguns plosta palaišanas, uzkāpām svētku kalnā un pamale jau bija gaiša. Tik jautri, ātri, rosīgi bija pagājusi īsākā nakts.

Mēs tur ciemojāmies vēl vienu citu gadu, šoreiz līdzi bija arī mani vecāki un brālis. Iedvesma bija milzīga!!! Lai arī peldi izlaidām un braucām mājās (Hermanim bija tikai 2 mēneši), svētku sajūta bija bijusi.

 Tā mājās braucot, domāju. Tik skaisti svētki jau nerodas ne no kā. Kaut kur jau ir sākums. Kaut kad jau bija pirmais gads ar mazāk dziesmām, neveiklākām pārejām un samulsušākiem cilvēkiem, izmēģinot-atklājot to jauno veco. Kaut kad pūdelis (tas ir tā uguns muca staba galā) vēl nebija, bet bija tikai viens ugunskurs. Kaut kad dziesmu vārdus pašpikoja no lapiņām, kaut kad galds nebija tik bagātīgi klāts tradicionālajiem ēdieniem. Kaut kad vēl nebija tas viss, bet tikai doma un gribēšana. Mums tā ir! Bāc. Taisām augšā!

Pēc svētkiem šo ideju apspriedu ar draugiem un sapratām, ka esam saujiņa domubiedru. Mana ģimene un vecāki arī vēlējās iesaistīties tādu svētku organizēšanā, tad nu nolēmām par labu mūsu lauku mājām. Programmu špikojām no pieredzētajiem Jāņiem, bet, īstenībā, tā ir pavisam loģiska. Galvenais ieteikums- skaties, ko pielāgot pie savas mājas, savas sētas. Piemēram, mūsu sētā ir dižozols, kam par godu ejam gājienā pie tā, to apdziedam,  izejam “Dindaru, dandaru ozoliņi”. Vesels pasākums no viena kārtīga ozola, kas mūsu Jāņus jau iezīmēja citādākus.

Daži ieteikumi, lai izdotos radīt svētku sajūtu savās mājās.

  • Svētku dienā veiciet kopā tikai ar svētkiem saistītos darbus – lai pagaida viss cits. Jāsagatavo uguns vietas, jāatved meijas, jāpin vainagi (sev, zīlēšanai, vīriem), jāpušķo māja, jāatkārto dziesmas un vēl, vēl.
  • Vakarā velciet svētku drēbes, visi sapošaties. Mūsu noteikums bija – puišiem balts krekls, meitenēm svārki. Kuriem tautas tērpi, kuriem nē, bet saposušies bija visi.
  • Svētku galdu mēģiniet klāt ar tradicionālajiem ēdieniem. Lai no katrām mājām brauc sasiets siers vai pašcepta maize – pirmo reizi izmēģinātas receptes vai pēdējā brīdī veikalā nopirkti pīrāgi, tas tāpat viss iederas kopējā noskaņā “tā kā agrāk”. Alu un citus dzērienus dzeriet no māla ķopšiem, kas citkārt tik mētājas pa tālajiem plauktiem. Pudelēm jādzīvo tik zem galda.
  • Sadaliet dziesmas, ko katram iemācīties. Lai katri ciemiņi atbrauc ar vienu dziesmu, ko vakara gaitā dziedās visi. Katrs vienu dziesmu iemācās – viens uguns kuršanai, viens Saules rietam, viens par Jāni, viens par Saules lēktu. Pārējie uz atkārtojamo pantu pievienosies, bet saucējs katrai dziesmai būs. Lai mājas saimnieki Dainu skapī atrod tautas dziesmu, kas pierakstīta viņu pusē un arī liek klāt jau kādai zināmai dziesmai.
  • Grāmatās, jūtūbā un citur internetos var sašpikot kādu vienkāršu danci vai rotaļu, ko arī iziet vakara gaitā.
  • Vakara sakumā katrs var izlozēt (uzdevums kādam sagatavot) vienu ticējumu, kas šajā gadā jāizpilda. Jo nu visus neviens nekad nevarētu izpildīt. Es reiz tā izvilku: “Jāņu rītā meitai tikai ar vainagu galvā jāskrien uz upi, kurš noķers, tas precēs”. Liels bija puišu izbrīns, kad no paša rīta skrēju gar ugunskuru uz ezeru plika. Tomēr Miķelis noķēra un apprecēja arī 😀
  • Visi ierodas agri cēlušies un jau Rīgas darbu saguruši, tad visa diena paiet rosībā un rīta Sauli sagaidīt kļūst pavisam grūti, kaut arī tas ir svarīgākais brīdis. Tā mēs esam nolēmuši ieviest jaunu tradīciju – Jāņu nakts kūka. Nākamajā gadā, kad miegs nāks virsū, bet Saule lecam vēl nebūs redzama (ap trijiem, pusčetriem), mēs ēdīsim kūku un dzersim kafiju. Nē, tā agrāk nedarīja, bet, jā, svētki dzīvo un mainās līdzi laikam. Šo mēs pieliksim no sevis! Cilvēkiem ar miega badu vajag palīgā cukuru 😀

Savu Jāņu “programmu” katru gadu veidojiet un papildiniet pēc iespējām – vai tas būs pūdelis, ugunsrats, jauna dziesma, dancis, rotaļa, jauns ēdiens vai brunči. Katrā ziņā, pirmajā gadā sāciet ar mazumiņu, nākamajā to atkārtojiet un lieciet jauno klāt. Ņemiet vienu tradīciju uz aizvediet to no teksta līdz realitātei.

Šogad jau biju tikusi līdz trīs tradicionālajiem ēdieniem – sēju sieru, cepu rudzu miltu plāceņus un Miķelis kūrēja maizes kvasu. Bet, es vēl tik labi atceros kā trīcošām rokām pirmo reizi mēģināju siet sieru. Kas to būtu domājis, ka tas ir tik vienkārši. Un tas gandarījums!

Kad dari jau otro, trešo reizi, tad rokas vairs netrīc, prāts vairs nav tik aizņemts ar praktisko pusi un tā darbība sāk iegūt citu dziļumu, citas domas, citas sajūtas. Te nu man pietrūkst meistarības, lai aprakstītu to brīdi. Kad tu pa īstam saslēdzies ar to darbu vai rituālu. Tajā ir kaut kas pirmatnējs, stiprs, pa īstam labs. Mierinošs un uzmundrinošs. Tajā brīdī viss ir līdzsvarā, harmonijā. Ir vērts censties, lai līdz tam brīdim tiktu, tas dod lielu enerģiju.

Pirmajai pieredzei, protams, arī sava burvība. Cik lieliski bija pirmo reizi iet pašu taisītā un kurtā čigānu pirtī. Redzēt ripojam un dūmojam ugunsratu, lai pēc tam visi aktīvi spriestu, kā labāk to taisīt nākamgad, lai mazāk dūmo. Kopā izdancot pa dienu izmēģinātu deju. Kopā garšot pirmo reizi gatavotos ēdienus, sajūsmināties, cik garšīgi vai bezgaršīgi sanācis 😀 Pirmo reizi iet aplīgot kaimiņus un redzēt viņu prieku mūs uzņemot. Pirmo reizi celt iepriekš talkā uzstādītu pūdeli. Mācīties no “kļūdām” un darīt ar katru gadu vairāk.

Es visiem gribētu ieteikt nebaidīties izmēģināt un darīt, ja jūti interesi par šādiem Saulgriežiem! Nevar izdarīt nepareizi, ja dara ar patiesu interesi. Visam kaut kur ir sākums. Kaut kur ir pirmā dziesma un pirmais baltais krekls.

Nebaidies, ja kaut ko neizproti līdz galam, jo darot var saprast un sajust daudz labāk, kā tikai teorijā izlasot. Ā, un tas viss nav jādara traki nopietnām sejām, taisni otrādi. Tie ir priecīgi gaismas – Saules svētki!

Es tiecos uz to, ka pēc vairākiem gadiem, mūsu svētki jau būs kļuvuši pavisam mūsējie, tajos jutīsimies gandarīti, iedvesmoti par paveikto, un nakts paies zibenīgi, izpildot tik daudz dažādas tradīcijas, rituālus, vienmēr atrodot ko jaunu, tikmēr ejot dziļumā un plašumā ar “veco”. Mūsu bērni to pieredzēs un mācēs parādīt saviem bērniem. Mūsu draugi, paziņas, domubiedri to piedzīvos un nesīs tālāk uz savām mājām, tāpat, kā mēs savus atnesām. Darām!

Līgo – lai top!

P.S. Es neesmu bilžu cilvēks,bet te ir dažas bildes no mūsu pirmajiem pašu organizētajiem Jāņiem pagājušajā gadā (dažas bildes ir ļoti pieticīgā kvalitātē). Pēdējā bilde ir mūsu kopbilde šī gada Jāņos. Vairāk bildes drīz būs apskatāmas http://www.darbotiesmajas.lv, jo foršā Zane un Hugo bija mūsu līgotāju pulkā.

 

 

Ievada vietā

Pirmais rakstu darbs. Sēžu tumsā blakus guļošam bēbim, kurš varbūt ļaus šo pabeigt. Ilgi briedu un mēģināju saņemt dūšu sākt rakstīt. Tad nu šovakar, kad jūnijs* pārvērties oktobrī, aiz loga līst un zibeņo – skaidrs, gluži kā romantiskās filmās – tonight is the night.

Kāpēc rakstīt?

Šis jautājums ir kunkulējies atkal un atkal manā galvā, JO

lai rakstītu no sirds kaut ko patiesu, atklātu un tik personīgu, ko gala rezultātā varētu publicēt , jābūt drusku trakam tā izģērbties. Tādēļ man vajag labu motivāciju/mērķi/pamatojumu.

Es gribu dalīties savās domās, meklējumos,pārdzīvojumos, piedzīvojumos, priekos un atklājumos, JO

es vēlos lauzt stereotipisko priekšstatu par to, kā dzīvo ģimenes, kurās aug bērns ar īpašām vajadzībām. Es vēlos, lai citi var, gluži kā es, pavisam ne tik sen, ieskatīties “īpašo vajadzību paralēlajā pasaulē” un ieraudzīt, ka tā nemaz tik ļoti neatšķiras. Kāpēc tā jāatdala? Es gribu aizslaucīt asarainās acis un drebošās lūpas – mums ir citādi.Citādi forši. Netipiski, bet vienmēr interesanti! Pat pārāk – kā vienā labā ziepenē.

Tad vislielākais un utopiskākais sapnis būtu tāds, ka šie mazie rakstu darbi palīdzētu veidot Hermanim draudzīgāku pasauli. Tikai uzzinot mēs kliedējam bailes, mulsumu, “nezinu, kā pret tevi izturēties“. Nekā citādi jau nevajag izturēties. Par to vēl arī būs jāuzraksta.

Un, tad varētu uzrakstīt par to, kā bija mums sagaidīt divus dēlus. Kā ir mēģināt sadalīt uzmanību. Kā cīnīties ar vainas sajūtu. Kā būt mammai. Kā paspēt būt arī sievai, draudzenei un vispār kosmonautam, bļāviens. Par prieku varētu uzrakstīt, depresiju arī. Par folkloras atklāšanu un pielaikošanu. Par dzīvi un to, kā ir būt f***ing pieaugušajam. Par mūziku, improvizāciju, svētkiem! Tad jau redzēs. Vienīgi, solos būt atklāta savā plikajā skrējienā, atklāta par savu patiesību, kuru noteikti nesaku, ka jāuzmēra tev, bet varbūt pēkšņi gribas un der.

Nu, tad jau redzēs. Mani sauc Anete end zis iz mai laif. Ha!

*jau no jūnija šo marinēju 😀

616784_3755556359718_250574648_o