Kā mēs Indriķi satikām

Mēnesi pirms bērna pirmās dzimšanas dienas ir baigā nostaļģija. Tas septembra gaiss, spirgtums, krāsas, smaržas, ritms, viss, viss atgādina tos pēdējos metrus pirms mūsu tikšānās. Jāuzraksta.

Indriķis, mūsu satikšanās.

Vispār domāju, ka tiksimies jau septembrī. Runājos ar Indriķi puncī – galvenais sagaidīt brāļa intensīvā rehabilitācijas kursa beigas, tad es būšu 100% tava. Septembra sākumā vēl iespējām spontānu punča fotosesiju, jo es sapratu, ka naudu vienmēr sapelnīsim, bet es nekad nevarēšu vairs vēlreiz gaidīt Indriķi. Kad tas nu bija paveikts, rehabilitācija noslēgusies, sākās pelnītā atpūta un gaidīšana. Es biju tik droša, ka kuru katru mirkli jābūt. Bet Indriķis bija gudrāks. Viņš nedzima vēl divas nedēļas. Mana mamma daudz auklēja Hermani un es izbaudīju 2 nedēļu dekrētu. Gulēju, lasīju, ēdu – valēju (no vārda – valis). Skatījos Gordona Remsija ēdienšovus (tos nostaļģijas vadīta atkal uzliku). Ou, sweet vacation. Tomēr biju nepacietīga un tramdīju savu vecmāti. Aizripoju pārbaudīties. Viss zemu, viss gatavs, tūlīt, tūlīt (kā Astro’n’out dziesmā). Pienāca oktobris. Es izklaidējos ar tādām muļķībām, kā ananasu ēšana un citiem joku paņēmieniem dzemdību iestartēšanai. Saku Indriķim, ka es vairs nespēju valēt, ja viņš pats nesaņemsies, tad svētdienā dzeršu brīnumkokteili. Tagad neizprotu savu nepacietību un apmātību. Taču skaidrs, ka viņš pats zināja labāk.

Sestdienā atceļu jebkādu veselo saprātu un ēdu visus pasaules saldumus, burgerus un jocīgas končas no Mego. Pēdējā iespēja tā štopēt. Sestdienas naktī pieceļos ar vēdersāpēm un samiegojusies dodos uz tualeti, pati sevi rājot, ka nevajadzēja tā ēst. Saprotu, ka Mego končas nav pie vainas, Indriķis grib tikties!

Lienu atpakaļ gultā un guļu – ja nu viltus trauksme? Kontakcijas vēl ļoti maigas. Pēc gandriz stundas modinu Miķeli, kontrakcijas kļuvušas stiprākas un ritmiskas – ik pēc 7min. Jūtos tik priecīgi satraukta, tauriņi vēderā. Miķelis pamodina manu mammu, viņi saliek Hermaņa somu. Es esmu mierīga, sadedzu bumbuļlampas. Hermanis dosies ar manu mammu uz māsas dzīvokli. Es gribēju, lai arī Indriķim ir viņa solo mirklis tāpat, kā tas bija Hermanim. Mamma man sapin ciešu bizi. Man norit aizkustinājuma asara. Es zinu, ko viņa tur iepin. Atvados no aizmigušā Hermaņa. Pēdējo reizi viņš vēl ir mazais. Drīz jau mazais lielais. Miķelis viņus pavada lejā un es mierīgi birdinu asaras, mūsu dzive tulīt izmainīsies, es stāvu uz sliekšņa jaunai daļai, viena pati mūsu mājās, es izjutu svētsvinīgu sajūtu un saku sev runu galvā drosmei, jo apzinos darbu, kas mums visiem priekšā, lai mēs satiktos.

Atnāk Miķelis un stāsta, ka brīdī, kad visi iesēdināti taksī, attapušies, ka neviens nezina uz kurieni jābrauc, jo māsa tikko pārvākusies un jauno adresi vēl nezinājām. Tiek zvanīts uz Berlīni, kur mana māsa ap 3iem naktī tiek novilkta no karaokes mikrofona, lai izstāstītu, kāda ir jaunā adrese. Viņa, protams, saprata, ka viss sācies un pēc mirkļa, asarainām acīm, uzstājās ar Bībera “Baby”. Jā,viņa ir forša.

Back to reality. Astrīda jau ir ceļā. Es mierīgi elpoju un pūšu kā kalēja plēšas. Izpētu savu darba lauku. Mēģinu iegulties gultā un atslābt, bet tas neizdodas tāpat kā iepriekšējā reizē, tādēļ meklēju jaunu spotu. Palodze, nē. Kumode ir ok, bet, nē. Stendere. Stendere durvju ailē starp divām istabām, starp jauno un veco pasauli, mana robeža, mans punkts. Kontrakcijai sākoties eju turp, piespiežu pieri un pieķeros ar rokām, tad atļauju sev palikt tikai ar pieri, atbrīvoju rokas un veicu demi plijē, lai atbrīvotos. Elpoju un šņācu kā jūra. Miķeli man vajag blakus, bez tā nevar, bet šoreiz mēs jau zinam – man nevajag pieskarties un aiztikt, pēc kontrakcijas drīkst. Astrīda kaut kur pa vidu visam mierīgi ierodas. Viņa aprunājas ar mums un iekārtojas dīvānā, čaukstināt papīrus pie dzeltenās naktslampiņas gaismas. Laiku starp kontrakcijām pavadu uz bumbas. Kā kontrakcija, tā eju pie savas spēka stenderes un izpildu savu rituālu. Atslābinu žokli, izdvešu pa kādam zemam rūcienam, bet vispār esmu klusa un tik elpoju. Turu acis tik uz mērķi. Katru kontrakciju izmantoju, lai vairāk sāpētu, lai vairāk atvērtos. Sāpes ir mans draugs un virzītājs uz mūsu tikšanos. Jā, es savu galvu biju pamatīgi apstrādājusi un tam pa īstam ticu.

Uzliekam mūziku fonā. Šoreiz gribas un netraucē. Jūtos jau kā profesionāla dzemdētāja. Savā lielībā pat iedomājos – varbūt pašai kokle jāuzspēlē? Un tad plīst ūdeņi. Kontrakcijas kļust x100 sāpīgākas un intensīvākas. Pagaist lielība un sākas lielais darbs, nespēju parunāt, gribu klusumu, gribu, lai mani liek mierā. Viss lēnām izplūst un es jūtu, ka varenās sāpes pēc kurām viss ķermenis noskurinās, velk mani “labor landā” un es ļaujos. Elpoju, rūcu, atbrīvojos, ļaujos. Apbrīnojams spēks ir saņēmis manu ķermeni un mūs virza uz tikšanos. Miķelis rūpē vannu. Astrīda mani pārbauda, es negribu un stumju prom. Viņa pēc maniem rūcieniem un uzvedības nosaka atvērumu, pārbaudot, tā arī ir. Mana nemīļākā daļa. Vairāk to neatkārtojam.

Dodos uz vannu. Kontrakcijas ir zvērīgi sāpīgas un viena pēc otras. Atguļos vannā, bet kontrakcijai nākot, nespēju palikt guļus, lecu augšā un dušas stieni izmantoju par savu stenderi. Nu jau esmu full on traka lācene, tās skaņas es nespētu izrūkt tagad, pat pie miljona  skaidrā naudā.

Astrīda ienāk vannas istabā, saka, ka nu jau pēc visa spriežot ir finiša taisne. Vannas istabā ir silti, deg sveces. Kontrakcijas ir vājprātīgi stipras, starp tām es dažas sekundes atslīgstu un mēģinu atgūties. Pēdējās kontrakcijas vidū sajūtu izmaiņu, sākas izstumšana.

Galvā sevi pliķēju kā kareivi un lieku nesašļukt, jo priekšā taču vēl ilga izstumšana. Taču tā nav. Astrīda saka, ka, ja es gribu, tad ar nākamo kontrakciju būs klāt. Gribu, lai Astrīda mani tur pietur. Mans placebo pret plīsumiem. Spiežu no visa spēka, bet vēl nepietika kontrakcijai spēka viņu palaist. Sākas trakākais moments – jāsagaida nākamā kontrakcija, bet liekas, ka jāspiež jau tagad. Atceros, ka jāelso kā sunītim. Elsoju jau 100gadus (2min), kad beidzot ir klāt kontrakcija un es galvā saucu “Indriķīīī” un viņš iepeld vannā, kamēr es tajā brīdī apvemjos no tā pārcilvēcīgā spēka, kas tikko bija jāpielieto. Oh,well,es bez cenzūras. Lai nav pārāk ēteriski, haha!

Indriķis man uz vēdera, silts, mīksts, smaržo pēc manis, raud un es viņu slavēju par fantastiski paveikto darbu. Es zinu, dēliņ, tev arī nebija viegli piedzimt. Un piedzimusi esmu arī es par mammu Indriķim. Un piedzimis ir Miķelis par tēti Indriķim. Piedzimis ir vecākais brālis Hermanis. Esmu tik laimīga un atvieglota. Eiforija. Stāstu Miķelim, ka jābūt vien būs Indriķim (mums bija divi varianti), jo es viņu tā saucu zemapziņā. Astrīda priecīgi krāmējas ap vannu, placentu and stuff. Es gribu gulēt. Tomēr Astrīda kļūst bažīga par asiņošanas apmēriem, Indriķis dodas uz tēta krūtīm, Astrīda mani mīļi un saudzīgi izķeksē no vannas. Kājas man trīc kā bembijam. Ietin mani halātā un, kopā gāzelējoties, ejam uz istabu un viņa mani apgulda. Pārbauda dzemdi. Es viņai simtprocentīgi uzticos. Paļaujos. Viņa visu paskaidro laipni un skaidri.

Kad es esmu kārtībā, Indriķis tiek atpakaļ pie manis un pie krūts. Jēziņ, kas par tvērienu. Zvana baznīcu zvani. Ir svētdiena un mēs esam satikušies. Es jūtos kā absolūts rockstārs un gribu pankūkas. Esam mājās. Mīlu visu pasauli, bet visvairāk savus puišus un vīru. Viņš bija izcils atbalsts, jo atbalstīja mani tā, kā es vēlos.

Skatos uz Indriķi un viņš ir dievīgs. Astrīda priecīgi šiverē, viņu nosver. 4560kg. Vareni! Daudz laimes dzimšanas dienā!

Jau gads ir apkārt. Mēs to esam cieši pavadījuši. Indriķis ir tik ļoti priecīgs bērns. Aktīvs. Indriķis ir turbo. Un nav jau laika gulēt. Tas, protams, man – cilvēkam , kuram gulēt ir hobijs, ir metis lielu izaicinājumu. Bet, lai arī kādi būtu grūtie brīži, es nespēju iedomāties mūsu dzīvi bez mazā Dudū. Mēs tevi bezgalīgi mīlam. Pat vairāk kā gulēt.

Priecīgu Indriķa dzimšanas dienu!